SALDĀ INDES GARŠA jeb ZĪDKOKA OGU, CUKURA UN KRĀSU LABPRĀTĪGĀ GŪSTĀ
Tuvojoties gada izskaņai, galvā grozās visādas eksistenciālas domas, tai skaitā mūžīgais – būt vai nebūt. Šoreiz gan vairāk kūku ēstuvju sakarā. Kas tad īsti notiek šajā lauciņā? Vecie buki vai, pareizāk sakot, stirnas... KŪKOTAVA, BEZĒ, kārtainās mīklas paradīze CADETS DE GASCOGNE, postpadomju produktu kalve MĀRTIŅA BEĶERJA, smalko aprindu ARBOOZ uzpūsto, krāsaino smēde BAKEBERRY. Nerunāsim nemaz par Lido, Staburadzi, Lage un vēl dažādiem masu produkcijas ražotājiem un bulciņu cepējiem, arī par tādiem, kas nekur tālāk par pašu primitīvāko gan sortimentā, gan garšā nav tikuši. Un jā, protams, ka nedrīkst aizmirst arī par latviešu nacionālās kūkas – eklēra – milzīgo nozīmi mūsu keikkultūras lauciņā (pie kā jūtos mazliet, mazliet pielicis pirkstu... vai vismaz ļaujiet man tā domāt) FAT CAT un RAUNAS DĀRZA personā.
Skaidrs, ka kūka nav pirmās nepieciešamības prece un cilvēku, kas uzskata, ka par kūkas gabaliņu ir vērts maksāt kā minimums kaimiņu bistro otrā ēdiena cenu, nav tik daudz, lai nodrošinātu visiem esošajiem kūku tirgotājiem dzīvi uz zaļa zara. Mani personīgi visvairāk simpatizē ģimenes uzņēmumi, kur kopā ar tādām priekšrocībām kā nauda paliek ģimenē, paši sev saimnieki un vienmēr blakus ir kāds uz ko paļauties, komplektā nāk arī dubults finansiālais risks, bet biznesa neveiksmes gadījumā arī risks pazaudēt ne tikai biznesu, bet arī attiecības. Tāpēc, neskatoties uz manu gastronomisko pieredzi šādos uzņēmumos, vienmēr turu īkšķi par izdošanos. Fat Cat un Kairi ir tikai daži no piemēriem, kur neatlaidība, darba spars, profesionālitāte un drošs komandas plecs palīdzēja izveidot un noturēt ģimenes biznesu cienījamā līmenī un nodrošināt tā būšanu vietējā ēdināšanas kartē ilgāk nekā pusgadu.
Par ko tad pastāstīšu šodien? Kā jau sapratāt, tas būs par kūkām. Šim stāstam ir priekšvēsture. Reiz tur jau pabiju un kastīti ar kūkām noprovēju. Baigā sajūsmā nebiju, paskatījos, kas un kā, izdarīju secinājumus, bet vispār nebiju pārliecināts par šī projekta dzīvildzi, tāpēc gājiens sanāca pa tukšo (rakstīšanas, ne cukura ziņā). Pagāja vairāki mēneši, un, nesaprotot, kurp lai dodas un par ko gada izskaņā lai uzraksta, aizčāpoju tur atkal. Tagad ar visu atbildību varu teikt – neskatoties uz to, ka mans viedoklis par viņu kūkām ir neviennozīmīgs, šo vietu noteikti vajag iemēģināt, jo, iespējams, ka tieši šeit pie kafijas izdosies noprovēt ko patiešām negaidīti gardu.
Tātad Mulberry. Ģimenes uzņēmums, kas mēģina izdzīvot un iekarot vietu starp... šajos, sabiedriskai ēdināšanai it kā ļoti sarežģītajos apstākļos. Maza, simpātiska kafejnīca ar maz vietām pasēdēšanai, kas liek aizdomāties par viņu mērķiem. Jo galu galā kāds tad ir plāns? Ja pieņemam, ka plāns ir gūt pēc iespējas vairāk klientu, tad kur viņus izsēdināt? Un pēc pieredzes zinu, cik sāpīgi ir noraudzīties aizejošu potenciālo klientu mugurās, īpaši ja iemesls ir vietu trūkums. Protams, pilnīgi iespējams, ka plāns ir strādāt uz pasūtījumiem, lai gan katram ir skaidrs, ka tādā gadījumā turēt mazas, skaistas, dārgas telpas tik prestižā rajonā ir nelietderīgi. Lai vai kā, neskatoties uz to, izskatās, ka pagaidām bizness rullē. Nu, tad ķeramies pie kūkām.
Creme brule
Atgādināšu, ka Creme brule ir deserts ko pamatā pagatavo no saldā krējuma, olu dzeltenumiem un cukura un kas īpaši pazīstams ir ar piededzinātā cukura kārtiņu virspusē, kam, pareizi pagatavotam, jālīdzinās trauslam ledum, ko, pārsitot ar karotīti, parādās kraukšķoša skaņa. Man bija ļoti interesanti, kā viņiem būs izdevies realizēt šo klasisko desertu kūkas formātā. Vispirms gaidīju, ka pildījums līdzināsies krēmīgajam Creme brule, bet tā vietā atklājās diezgan poraina krēma masa baltās šokolādes apvalkā. Manai gaumei garša pārāk karamelīga, pildījums pārāk čagans, bet baltā šokolāde vispār nav manu favorītu sarakstā. Protams, ka viss kopā ar svaigām ogām likās daudz labāk, protams, ka kūciņa bija arī vizuāli pievilcīga, bet, ja piešķirat savam produktam kādu zināmu vārdu, tad tas, kā krievi saka - objazivajet.
Marcipāna kūka
Marcipāns ir marcipāns. Tas vai nu garšo, vai nē. Ja nē, tad nav ko pirkt marcipāna kūku. Skaidrs? Es personīgi neesmu marcipāna karstākais fans, bet arī nenoskurinos, ar to sastopoties. Vēl jo vairāk. Iegādāties šo kūku bija mans apzināts lēmums un izdarīju to pats pēc savas vēlēšanās. Un, ziniet ko? Biju sajūsmā! Maigs, mīksts, pufīgs, gaisīgs un nepārmērīgi marcipānīgs. Tieši tāds, kādu būtu to vēlējies! Malači!
Pavlova
Nu, tā. Esmu Pavlovu frīks. Tas čalis, kurš vienmēr pavedās uz Pavlovām. Bļin, ko, sanāk, ka Pavlovas ir mans fetišs?! Stulbi kaut kā. Runa taču ir par beze un krēmu, hm...
Bet, atgriežoties realitātē, - bija o.k. Bezē trausls, tik mazliet par saldu, pa virsu esošais krēms mazliet līdzinājās pārputotam putukrējumam, bet iekšā esošā ogu želeja mazliet par stipru. Ja ēd katru sastāvdaļu atsevišķi. Tāpēc saku sev atkal un atkal - nafig tā jādara? Un, kad es sev paklausu, viss nostājās savās vietās, jo paņemot vienā kumosā pa druskai no visa saproti, ka kūka ir viens vesels nevis katrs slānis atsevišķi un tieši tā tai kūku ēšanas lietai ir jāpieiet. Tā kā varu teikt, ka bija o.k. Nu, ja neskaita to jokaino krēmu.
Marakujas kūka
Man šī ir nostaļģija pēc vasaras! Gan pēc krāsas, gan garšas! Ziniet to sajūtu, kad saule apžilbina? Man tā notika ar šo kūku. Tik stipri apžilbināja, ka nevaru vairs saprast vai man tas vispār patika. Pēc formas līdzinās eklēram. Marakujas muss, ogu želeja, glazūra, baltās šokolādes kruzuļi pa perimetru - visam tik spēcīga garša, ka liekas, bam un būšu gar zemi. Bet negribu būt gar zemi. Gribu baudīt, gribu sajust vieglu vējiņu, gribu, lai meitenēm mati plīvo... Tomēr jāsaka, ka ļoti daudz uzmanības un jauku ideju ir ielikts šajā kūkā. Piemēram, plāna, trausla mīklas pamatnīte, kas ir pilnīgi negaidīti un piešķir patīkamu tekstūru. Īsāk runājot, lai es būtu sajūsmā, pietrūka pavisam maz. Tik mazliet mazāk dominējošu garšu un lieta darīta!
Šokolādes aveņu kūka
Šo drīzāk nosauktu par milzu trifeli. Manai gaumei pārāk sviestaina, pārāk stipra, pārāk smaga un trekna. Viens to nekad nepaceltu. Pārāk!
Šokolādes piparmētru kūka
Pēc būtības ļoti līdzīga iepriekšējai. Arī smaga, arī traki salda un trekna. Atkal sajūta kā ēdot sviesta kluci un atkal vēlme nostrostēt par pārmērīgu aizraušanos ar stiprām garšām. Ēst kūku nedrīkst būt kā dažiem iet uz darbu - smagi un grūti. Tam ir jābūt viegli, gaisīgi un ar vēlmi to atkārtot!
Napoleons
Ko lai saka? Labais! Ja esat Napoleonu fans, ja velkaties no liela krēma daudzuma un priecājieties, ja spējat gabaliņu atdalīt ar dakšiņu, nepielietojot milzu spēku un neriskējot aizlidināt visu pa gaisu, tad šis ir jūsējais! Liels, cienījams, salds, bet ne traki, pietiekami trausls un pietiekami sasūcies vienlaicīgi. Tā, lūk!
Katra kūka šeit ir kā maziņš mākslas darbs. Katrā ieguldīts darbs un izdoma. Katra pārsteidz ar kādu īpašu niansi un katrai noteikti atradīsies kāds pielūdzējs
Cenu diapazons no 2,50 līdz 4, ja nemaldos. Esot dabūjama arī pašcepta maize, buločkas, kruasāni un vēl visādi labumi.
Domāju, ka galvenā problēma šeit ir ar garšu intensitāti un sabalansētību. Manā uztverē, kūkai nav jābliež pa galvu. Tai ir jābūt mazliet kā noslēpumam. Ir jāļauj izbaudīt tas atklājēja prieks, kad katrā kumosā sajūti ko jaunu un jūties pārsteigts atkal un atkal. Ja to izdosies panākt, tad karogs Jums rokās! Būšu PAR! Ko tur daudz, jau esmu PAR! Tā kā turās!
Nu, ko ļaudis! Tas šim gadam laikam viss. Tagad jāsāk domāt par rosolīšiem, siļķītēm kažokā un kā nenoreducēt visu svētku sajūtu un būtību uz ēdienu vien.
Lai jums Jaunais nāk ar sapņu piepildījumu, foršām sajūtām, saviem cilvēkiem tuvumā un sajūtu, ka esat uz viļņa! Priekā!
Mana sajūta šobrīd ir šajā : dream a little dream of me