Tagad pie lietas. Ēstmīļa ilgstošākie domubiedri jau ir pamanījuši, ka Pāvilostas piedzīvojumu neatņemama sastāvdaļa ik gadu ir kafejnīca Laiva. Kad tur nonāc, daudzas lietas, kas reālajā dzīvē šķiet svarīgas, vienkārši ir pie kājas. Tā ir tāda netverama burvība, kas liek atgriezties atkal un atkal. Un tas nav ne mega smalks ēdiens, ne izmeklēta apkalpošana. Drīzāk kā dzīvot pansijā pie Vidusjūras vai britu filmā, kur valda dzīva kņada, neliels bardaks, apkārt ir bērni, suņuki, sērfotāji un vienkārši dīkdieņi, kas mēģina sevī uzsūkt šeit valdošo atmosfēru. Tas ir tā, it kā visu dzīvē būtu jau izdarījis un visiem visu, ko vajag, – pierādījis, un tagad varētu vienkārši būt, ēst un sapņot! Tāds ēdiena, smaržas, čalu, suņu reju, svaiga gaisa un sirsnības kamols, kurā nonākot vairs negribās doties prom. Kas attiecas uz ēdienu, brokastu šķīvis – nemainīgi mīļš, tāpat kā picas, salāti un, jā, pildītie riekstiņi :). Viss tik jauks un nepretendē uz augsto virtuvi. Vienkārši garšīgi, godīgi un patīkami. Un, jā, man šoreiz bija partijas uzdevums – nogaršot mīdijas. Kad pirms kāda laika padalījos ar pārdzīvojumiem kādā Rīgas ēstuvē (Desiņas un mīdijas), viens no jums iekomentēja, ka, ja mīdijas, tad Laivā (paldies, Gvido!). Es to ņēmu ļoti nopietni un nogaršoju. Ko varu pateikt... Skaisti, aromātiski un labi pagatavots. Klāt liela bagete ar mocarellu un pesto un aroniju (vēl gan ne pārāk gatavu) ķekars smukumam. Mīdijas – lielas un sulīgas un mērce – vienkārši izcila. Gadījās gan kādas astoņas, kas neatvērās, arī dažas nenotīrītas un pāris asas čaulu malas, taču, ziniet, varbūt tas no vēja vai jūras, bet, kā jau teicu iepriekš, te viss uztveras citādāk. Katrā ziņā tagad saprotu, ko nozīmē nebeidzams rozā briļļu periods... 

Labi. Tagad mazliet par ko citu. Reiz arī es  biju bērns. Arī man bija visas to laiku mazo bērnu lietiņas – lācis, kas pilns ar zāģu skaidām, un viens cits, pilnīgi plakans, tāpat melnbaltais un pēc tam krāsainais televizors, Rīga 310 maģis (nemaz nesmīniet, tas bija reāli kruts tiem laikiem), slidas un vecas slēpes ar klamburiem. Arī es reiz plēsu ārā no skolas dienasgrāmatas (jā, jā, bija arī tādas) lapas un mēģināju viltot vecāku parakstu uz liecības, un, jā, bija arī pirmais dūms un pirmie 100 ml (vells, mazliet aizrāvos, bet tas bija krietni vēlāk...). Tātad, atgriežoties pie bērnības. Biju viens no tiem "izredzētajiem", kuru vecākiem piedienējās ikgadu vasarā sūtīt savas atvases uz pionieru (jā, bija tādi bērni ar kaklautiņiem) nometni Albatross. Tas bija Ķesterciemā. Priežu mežs, jūra, ugunskurs un svinīgā karoga pacelšana katru rītu komplektā ar daudzām citām tam laikam raksturīgām, laimīgo padomju bērnību piedzīvojušajiem labi zināmām aktivitātēm. Vecākiem iespēja turp sūtīt bērnus bija statusa apliecinājums, bet man vēl tagad sirsniņa ietrīcas, kad atceros savas sajūtas, mājot mammai pa svešu bērnu pārpildīta autobusa logu un vēlāk skaitot dienas, līdz varēšu atgriezties mājās. Bet saka, ka laiks gandrīz visu dziedē, un, lai pierādītu sev, ka tā tiešām ir, nolēmu doties turp atkal. Tagad pionieru nometnes vietā ir smalks dzīvojamais komplekss, SPA un, protams, restorāns Albatross. Par vēsturi šeit liecina vien dažas balto ķieģeļu mājeles un ielas nosaukums...

Kas attiecas uz restorānu, dzīvē tas krietni atpaliek no Instagram saliktajām bildēm. Smilšains piebraucamais ceļš, kas no vienas vietas nosēts ar jūru baudīt gribētāju spēkratiem, auto stāvplacis, un primitīvas arhitektūras kārba. Protams, ja gribas uzburt pasaku, tad var sagaidīt, kad sāks krēslot un iedegsies mazās spuldzītes, pameklēt acij tīkamāku bildēšanas rakursu un uzbliezt Instagram cienīgu bilžu galeriju, tomēr it is what it is, un no tā nekur nespruksi. 

Kas attiecas uz ēdienu, neuzķēros uz gaileņu āķa, jo man gailenes, ja neskaita prieku acij, ir sēnes zupai un mērcītei vai vienkārši saceptas ar sīpoliņu un uzliktas uz rupjmaizes šķēles, bet nekādi ne sēnes picai. 

Tā kā nolēmu izvēlēties ko no regulārā piedāvājuma un apēdu picu ar viskautko un fritētas salakas ar tartara mērci. Par vietējo picu biju dzirdējis daudz labu atsauksmju, tomēr savu pievienot nevarēšu. Ēdu picu vārdā Mortadella ar bazilika pesto, mocarellu, mortadellu, prosciutto, rukolu, balsamico krēmu un pistācijām. Man patika mīklas maliņas, kas bija forši apcepušās, uzpūtušās un viegli kraukšķīgas no ārpuses, bet pildījuma bija tik daudz, ka mīkla zem tā vēl joprojām bija praktiski jēla un gumijaina. Un vēl nesapratu, kāda velna pēc pa virsu bija jāsakrāmē prastais lielveikalu šķiņķis! 

Mazās zivtiņas bija fritētas veselas. Tas bija kā ēst no pārsteigumu kastes. Tu nokod zivij gabaliņu un gaidi, kas tai būs izrādījies vēderā. Un tur izrādījās viskautkas. Sākot ar smiltīm un beidzot ar jūras zālītēm. Ko ar to gribu teikt? Man nav nekas pret fritētām veselām zivtiņām. Labi izfritētas tās varu ēst ar visu galvu un asaku, tomēr uzšķērst vēderu un izskalot pirms gatavošanas gan būt bijis labi. Tas tā manam sirdsmieram...

Tāds mans piedzīvojums šajā publiskajās bildēs tik skaistajā vietā, kurā svarīgi ir pienākt no pareizās puses un sēdēt ar skatu uz pareizo pusi. Kopumā jāsaka, ka vasara nebija īpaši bagāta ar pozitīvām ēšanas atmiņām. Diezgan bieži sanāca apmierināties ar benzīntanku piedāvājumu ceļojumu laikā un dažādu piegādes servisu atvesto darba pusdienās. Tomēr daži pārsteigumi ir piedzīvoti. Piemēram, vecas dziesmas jaunās skaņās jeb Contemporary shashlik – Iesmi_bistro, par ko pastāstīšu nākanreiz, un jaunveidojums rigasandwiches, kas pa pāris darba nedēļām ieguva milzu atsaucību, bet tad aizvērās. Cerams, ne uz visiem laikiem. 

Turpinam būt, un lai jums garšīgi!