septiņpadsmit (mīnus piecpadsmit) pavasara mirkļi... Rosemarīnē un Koyjā
Nu ko, pirms brīža esam piedzīvojuši/pārdzīvojuši kārtējo mūsu gastronomiskās pasaulītes globālo notikumu – Rīgas restorānu nedēļu, un, kā jau tas pierasts, ir ļoti maz laba, ko par to pastāstīt. Kompāniju sastādīt un par vilšanos maksāt gribošo draugu un domubiedru loks kļūst aizvien šaurāks, ēdienu, ko atcerēties ar labu, – arvien mazāk, bet pārdomas par naudas iztērēšanas lietderīgumu šajā pasākumā piemeklē jo biežāk. Diemžēl nav pieejama statistika par Restorānu nedēļas rentabilitāti ēdinātājiem, un līdz galam nav skaidrs iemesls, kas liek tiem pasākumā piedalīties, bet novērojumi no "malas" šo to tomēr ļauj nojaust. Ne velti vairāki restorāni pieslēdzās tikai uz vienu no divām akcijas nedēļām, daži īpašo piedāvājumu piedāvāja tikai noteiktās dienās vai stundās, savukārt patiešām izdevīgi piedāvājumi, kuri, kā solīts, ļauj nobaudīt trīs ēdienu maltīti, nepaliekot bez biksēm, ir vien piektā daļa. Pārējie nekautrējoties piedāvā to pašu, kā pieredze rāda, visbiežāk viduvējo ēdienu par "nieka" 35 vai 40 naudiņām, kas kopsummā ar kādu uzdzeramo diviem cilvēkiem rezultējas 100 eiro, par ko ir normāli būtu gribēt vismaz būt priecīgam, bet katrā ziņā ne nožēlas pilnam.
Nu, labi, bet kā tad gāja šoreiz. Kompāniju dabūju tikai uz diviem apmeklējumiem, bet doties kaut kur vienam pašam nebija iekāriena, tāpēc droši vien esmu daļa no negatīvās statistikas, ja ņem vērā to, cik restorānus apmeklēju iepriekš. Mans īsais rezumē ir šāds: ja šefa kompliments ir labāks par jebkuru piedāvājuma ēdienu un ja atsevišķas sastāvdaļas nonāk nepareizajā šķīvī, tad kaut kas nav labi jau pašā saknē.
Tātad šoreiz apmeklēju divus restorānus. Koya, kur biju pirmo reizi, un Rosemarine, jo biju drošs, ka iepriekšējo ento apmeklējumu (pat ļoti) pozitīvās atmiņas garantēs veiksmi. Pilnīgs lohs savos spriedumos! Morāle viena – nekas, kas noticis iepriekš, neko negarantē. Es neesmu vienkārši apvainojies, jūtos piečakarēts.
Rosemarine piedāvājums (40 eiro)
Rabarberu muss bija vienkārši skābs rabarberu biezenis, zivs ādas veidojums – skarbi ciets, kumkvats un sezama sēklas... vispār nesaprotu, kāpēc bija uz šķīvja, bet toties biezā slānī bija pieejami zaļumi. Tomēr, ja šo visu neņem vērā, tad pārējais uz šķīvja bija pat ļoti labs.
uzkoda nr. 2: strausa gaļas tartars ar trifeļu ikriem, kartupeļu čipsiem un pavasara zaļumu mērci
Gaļa tartaram bija sagriezta tā, kā man patīk, – ne pārāk smalki, bet viegli sakožami, tomēr man labāk patīk, ja gaļai sākotnēji nekas vēl nav piejaukts klāt, jo tas dod sajūtu, ka vismaz kaut ko spēju kontrolēt. Vismaz to, cik daudz marinēto gurķu gribu piejaukt klāt un ar ko vēl un cik lielā mērā gribu pašķaidīt gaļas garšu. Kas attiecās uz trifeļu ikriem, tad, ja vien nav tāda zivs trifele, loģiski būtu pieņemt, ka šis veidojums ir radīts, ņemot par pamatu kaut ko ar trifeļu smaržiņu, želatīnu, vēl šo to un nelielas iemaņas darbā ar šļirci. Diemžēl šajā gadījumā trifeļu aromāts bija tik niecīgs, ka nav pat pieminēšanas vērts un radās sajūta, ka mielojos ar melnas krāsas ūdens bumbiņām. Trekns punkts uz i bija piesauktā pavasara zaļumu mērce, kas uz šķīvja nez kāpēc izskatījās pēc blāvi eļļainiem pleķiem. Un, jā, kam bija vajadzīgi tie nevienmērīgi sašķērētie fritēto kartupeļu čipsi, tautā saukti vienkārši par salmiņiem?
pamatēdiens nr. 1: paltusa fileja ar jauno kartupeļu gratēnu, kazas sieru, spinātiem un jauno biešu-citrusa musu
Zaļumi, iespējams, domāti, lai noslēptu kaunu par neveiksmi. Paltuss – mana mīļākā zivs, ko pagatavot ir salīdzinoši viegli, jo tā nav tik kaprīza, ka daudzas citas, tāpēc esmu pārsteigts ikreiz, kad kādam izdodas to pārcept. Šoreiz arī. Ēdot šo, sapratu, ka Rosemarine pavāri īsti nesaprot, ar ko muss atšķiras no biezeņiem, mērcēm un citiem veidojumiem, un, ja uzkodā rabarberu musa vietā bija biezenis, tad otrajā biešu-citrusa musa vietā – tāda kā pļuriņa jeb kaut kas starp mērci un biezeni, bet tuvāk mērcei. Tomēr lielākais feils manā uztverē bija kazas siera uzbāzīgums un klātbūtne visā ēdienā – gan kartupeļu gratēnā, kas kļuva praktiski nebaudāms, gan pa pusšķīvi nolietajā blāvajā mērcē, kurai par pamatu nepārprotami bija kazas siers. Zinu, ka tas tika pieminēts, tomēr nebiju gatavs, ka tas būs visuresošs ļoti koncentrētā veidā un nomāks citas garšas, varbūt izņemot kumkvatu, kurš nez no kāda pārbīļa bija arī šeit.
pamatēdiens nr. 2: jēra gaļas karē ar sparģeļiem, kaperu ciedru riekstu salsu un zilo burkānu-fenheļa biezeni ar jaunajām skābenēm
Nu, tā, ja neskaita jēru-pelēci, sparģelus, kam nebija nolauzti stiegrainie kātu gali, ko parasti nepasniedz, salsu, kurā prevalēja tomāti un praktiski nebija piesaukto kaperu un ciedru riekstu, nesimpātisko un arī ne pārāk garšīgo biezeni un zaļumu kaudzīti, kas mēģināja to visu kautrīgi piesegt, tad viss pārējais bija tā neko...
deserts pēc Live Riga pieejamās ēdienkartes: šokolādes-lazdu riekstu biskvīts ar matcha musu un svaigām ogām.
deserts, par kura esamību uzzināju, apsēžoties pie galdiņa: šokolādes-lazdu riekstu-vīģu-laima-marakujas kraukšķis ar matcha musu un sāļo karameli...
Ņemot vērā to, ka tieši deserti visbiežāk buksē, vienmēr desertu izlasu pirmo. Un tad, ja tas mani uzrunā, lasu pārējo piedāvājumu. Arī šeit. Katrā ziņā, šis bija tik tālu no vēlamā, cik vien iespējams, jo nekad nebūtu izvēlējies laima, vīģu, marakujas, matchas, kraukšķa un sāļās karameles būšanu vienā šķīvī. Arī neskatoties uz to, ka nebija nekāda piesolītā kraukšķa, vien izmirkušas drupačas trauciņa apakšā ar dažām riekstu drumslām, viss trauciņa saturs lika periodiski saviebties, brīžiem no nepatīkamās struktūras, bet brīžiem no nepatīkamās garšu kombinācijas. Bet paldies, apēdu ogas un slaveno kumkvatu.
Vēl atliek palielīties ar Koya apēsto. Kāpēc palielīties? Domāju, ka tas ir sava veida sasniegums – iet uz restorānu un labprātīgi, pat par to samaksājot, ēst bieži vien ļoti švakas kvalitātes ēdienu. Atceros, kādreiz bija tāds raidījums Baiļu faktors, kur šad tad dalībnieku robežas tika pārbaudītas, arī liekot viņiem ēst dažādus riebumu izraisošus ēdienus, ko ar dažādiem panākumiem viņi arī darīja, cerot uz vērā ņemamo naudas balvu visa izaicinājumu ceļa beigās. Tad, lūk, arī man šī restorānu apmeklēšana ir kā izaicinājums, kur labākā gadījumā tā beigās tieku pie patīkamām atmiņām, bet biežāk gan tikai pie iespējas apmaksāt rēķinu un izlikt savas vēmas uz šīm lapām.
Tātad Koya Rīgas pavasara restorānu nedēļas baudīt gribētājiem piedāvāja (pēc viņu domām) 35 eiro vērtu maltīti trīs kārtās ar iespēju izvēlēties vienu no diviem pamatēdieniem.
Uzkoda: garneļu karpačo, pasniegts ar mango gēlu, čilī ievārījumu un nori lapu kraukšķi
Ja esmu sācis spriedelēt piezemēti, tad šis, varētu teikt, pat bija ēdams. Negribu gan nevienu maldināt, bet te vismaz bija viss, kas uzrakstīts, un vēl jūras zāles un marinēti sīpoli, kas šeit pilnīgi neiederējās. Mango gēls (tas, kurš dzeltens) ar pārāk maigu atsauci uz mango garšā, bet tas sārtais – viens pret viens ar saldskābā čili mērci no veikala plaukta. Un, jā, jūs taču nojaušat, ka karpačo ir kas ļoti plāns.
pamatēdiens nr. 1: lēni gatavots brieža stilbs (osso buco) portvīnā un garšaugos, pasniegts ar kartupeļu-puravu biezeni un Espagnole mērci
Sāku ievērot ko sev pilnīgi neraksturīgu – esmu kļuvis līdz vēmienam lakonisks. Man pašam ir sajūta, ka mēģinu pēc iespējas ātrāk uzrakstīt to, kas man spiež un pāršķirt nākamo lapu. Vairs nekādu nebeidzami garo teikumu, domas lidojuma vai krāsu, vien panīkums, skumjas un smagums. Mjā, laikam tomēr jāparunā par šo ar savu terapeitu... Kas attiecās uz ēdienu, tad Ossobuco, kad pareizi pagatavots, ir ēdiens ar dvēseli – sildošs, sātīgs, aromātisks, skaists un bezgala gards. Atceros, ka gatavoju to no sagriezta teļa stilba, ilgi sautējot ar dārzeņiem, vīnu un buljonu, un, kad tas gatavs, apakšā paliku polentu, apbēru ar gremolatu un aiziet! Vispār šī ēdiena sakarā mani māc bažas, lūk, par ko – pieminēto espagnole mērci, kas ir salīdzinoši ilgi un ne tik vienkārši pagatavojama, un ossobuco. Kur, pie velna, ir pazudusi visa bagātīgā mērce, kurā sautējās gaļa? Kaut kāds sviests! Tu izsautē gaļu vīnā, buljonā, garšaugos un dārzeņos, tad to visu kaut kur nozūmē un pāris stundas gatavo citu mērci, ko pieliet gaļai klāt uz šķīvja. Nu, piedodiet, kaut kā neticas. Pat nezinu, kas būtu stulbāk – izdarīt tā vai samuldēties ēdienkartē. Un vēl nemaz neesmu sācis runāt par to, kas ir samests uz gaļas, – par vientuļo sparģeli, marinēto piparu (ala burciņa) un kunkuļaino, knapi remdeno kartupeļu puravu biezeni.
pamatēdiens nr. 2: butes fileja, gatavota bazilika eļļā, pasniegta ar puķuzirņu biezeni, dārzeņu čipsiem un austersēņu mērci
Atkal marinētie sīpoli, graudainais puķuzirņu... biezenis, izskatās vienkārši pēc pārteikšanās, bute, kas apcepta bazilika eļļā – bez bazilika garšas un nevienmērīgi nobērta ar garšvielām, un, kā jau pierasts, vientuļais sparģelis, neesošie dārzeņu čipsi un ūdeņainā austersēņu mērce pa perimetru. Šī ir cenzētā ēdiena apraksta versija.
Un, lai padarītu visu vēl skumjāku – deserts: Mandeļu-rabarberu strūdele ar tumšo kļavu sīrupu, pasniegta ar pašmāju jogurta saldējumu
Esmu ēdienu tulks! Tātad, mandeļu-rabarberu strūdele nozīmē – mīklas rullīti ar pildījumu un uz šķīvja nobērtām dažām mandeļu skaidiņām. Kļavu sīrups – bieza zaptīte, un tā arī nesapratu, kas ir pašmāju – jogurts vai saldējums. Katrā ziņā, vārds "pašmāju" vēl nenozīmē, ka tas būs augstas kvalitātes, lai kā arī mēs gribētu tā domāt. Dažreiz "uz kociņa" vai "ar riekstiem" ir labāks par pašmāju. It īpaši, ja par pašmāju vēl paprasa samaksāt.
Kāda ir šī stāsta morāle? Pat nezinu, varbūt ne viss ir zelts, kas spīd! Nē, īsti kaut kā neder... Varbūt kaut kas par grābekli vai spļaušanu akā, vai trešo tēva dēlu un John Wick! Jā, tas viss ir tikpat ļoti garām kā tas, ko ēdu šajā pavasarī.
Lai jums forši, saulaini un gardi! See you, nē, labāk: I`ll be back!