PARADĪZE MAZLIET VIRS ZEMES - MAX CEKOT KITCHEN!
Sveiki, ļaudis! Uzskatu, ka katram no mums ir vismaz reizi dzīvē jāpiedzīvo kas tāds, kas liek pasaulei apgriezties ap savu asi, kas liek pārvērtēt visu iepriekš piedzīvoto, kas liek paskatīties uz lietām ar citu skatienu un kas vienkārši liek mums kļūt labākiem. Ja noreducējam visu iepriekšminēto uz ēšanu, tad ar nožēlu jāatzīst, ka šo visu piedzīvot nav nemaz tik reāli, ja vien latiņa (cik sen tā nav pieminēta...) nav izmisumā nolaista par zemu. Tagad, atskatoties uz visu līdz šim piedzīvoto (apēsto), nākas atzīt, ka tādu riktīgu kaifu ar ilgstoši paliekošām pozitīvām sekām, ir sanācis piedzīvot pavisam reti. Vai pat vēl retāk.
Kas to būtu domājis, ka paradīze ir tepat blakus?! Max Cekot kitchen ir tās jaunais vārds. Tepat Torņakalnā, kādas vecas fabrikas ēkā! Ziniet, šis vakars atgrieza man ticību ēdienam! Ticību tam, ka tas tomēr ir iespējams – tā justies, tā baudīt un būt tik laimīgam no ēdiena! Tātad tas nav tikai mans sapnis vai vājprātīgā iedomas, tā ir realitāte, un tas ir iespējams! Aleluja! Un, lai to sajustu, nav nekur jābrauc mišelinu lūkoties, to var dabūt rokas stiepiena attālumā.
Kad esmu klāt un pa stāvām, autentiskām vītņveida kāpnēm esmu uzkāpis augšā, tad saprotu, ka esmu nonācis pasaku mežā! Esmu gandrīz pārliecināts, ka mazā vēsturiskā etīde ar Ādamu, Ievu, čūsku un ābolu patiesībā ir notikusi kādā vietā, kas līdzinās šai. Tikai neesmu vēl izdomājis, kā priežu ielenkumā šie toreiz tika pie tā aizliegtā augļa. Bet tās jau tikai tehniskas detaļas. Pilnīgi ticu, ka visa šeit piedzīvotā un sajustā iespaidā mierīgi varētu pārdot, ko tur pārdot, vienkārši atdot dvēseli vienalga kam – labajam vai (ne)labajam. Nopietni! Sajutu, ka gastronomiskais dievs (jo tāds taču eksistē) mani ir svētījis un atvedis šurp pēc daudzu gadu meklējumiem un neveiksmēm. Uz šī fona viss cits šķiet mazsvarīgs un pliekans, un baidos, ka pēc šī ēdiens nekad vairs nebūs gana labs vai serviss gana personīgs! Ceru, protams, ka nē, bet jāatzīst, ka jutos aizkustināts līdz sirds dziļumiem un šī sajūsma man nepamet vēl aizvien!
Pa draugam atzīšos, ka, raugoties mazajās, milzu podos augošajās priedītēs, dzīvojot līdzi visam šeit notiekošajam, smaržojot, klausoties un izgaršojot katru šeit pavadīto mirkli, kā mazs bērns klusībā pie sevis lūdzos, kaut tas nekad nebeigtos! Un ar katru atnesto ēdienu pietuvojoties vakara nobeigumam, skumjas mani pārņēma aizvien vairāk! Uz mirkli pat iedomājos, ka tieši tā laikam jutās Pelnrušķīte pulkstenim, tuvojoties pusnaktij! Tā sajūta, ka viss tuvojas beigām, bija nereāli skumja, toties apziņa, ka tas viss tomēr ir tik reāls un dabūjams, atkal mani nomierināja, jo zināju, ka atkal būšu klāt un tad atkal, un atkal...
Domāju, ka pēc tik gara un dzejiska ievada ir laiks pievērsties ēdienam. Jā, jā, jā...
Tātad vakariņas 10 kārtās ar personīgu attieksmi pret katru viesi, sākot ar sagaidīšanu un līdz pat pēdējam pasniegtajam ēdienam. Šefs pie galdiņa gandrīz ar katru no desmit kārtām un sajūta, ka viss šeit notiekošais ir tikai un vienīgi mums.
1. KAULA SMADZENES/ ĀBOLS/ GURĶIS
Kaulu smadzenes, mūsu restorānos sastapt ir praktiski neiespējami. Nezinu, vai tam par iemeslu kalpo vēlme pieturēties pie, pēc pavāru domām, mazāk riskantiem produktiem, tādiem, kas vidusmēra ēdājam šķiet saprotami, pierasti un par kuriem neuzdos jautājumus ... boring, vai arī tās vienkārši ir bailes no izgāšanās, šo delikatesi nepareizi pagatavojot.
Šis bija brīnišķīgs tandēms – smadzenes ar to īpašo, sviestaino struktūru aromātiskajā buljonā un ābols ar savu svaigumu un stingrumu... Zinu, ka kaut kur šajā visā ir paslēpts arī gurķis. Kā pa miglu atceros, ka šefs kaut ko stāstīja par to – vai par dedzinātu, vai par svaigu, bet es tajā brīdī biju tādā afektā, ka vienīgais par ko spēju domāt ir, lai viņš ātrāk beidz savu stāstu par ēdienu, lai varu tajā vienkārši ienirt...
2.AUSTERSĒNES/ BALTEGLE/ TOMĀTI
Un baravika, un kvinojas kraukšķis ar sāli, un consomme, un sezams... Aizelsos! Tāda kā maza dārgumu lādīte, no kuras visu laiku izcel ko jaunu un negaidītu! Austersēne ar dūma aromātu no grila, tomātiņš, kas it kā nejauši šeit gadījies, un kvinojas kraukšķis, ar kādiem varētu baudīt kaut pilnu bļodu. Jau pēc pirmā ēdiena mani sāka vajāt viena uzmācīga doma, kas nepameta visu vakaru – vai drīkstu izlaizīt šķīvi?
3. LANGOUSTINE/ KOLRĀBIS/ SMILTSĒRKŠĶIS
Bilde pazuda. Piedodiet!
Uz akmens uzservēta flatbread ar spinātiem, sinepju sēklām, gurķi un īsu brīdi atbilstošas temperatūras eļļā noturētu langusta asti. Divu kumosu ēdiens ar mazuma piegaršu. Tik ļoti gribētos nokosties vēl un vēl. Tomēr forši, ja paliek arī vietiņa ilgām... Man izrādās ir reālas problēmas aprakstīt šeit baudītos ēdienus! Tas ir kā aprakstīt Rembranta gleznu! Kad šķiet, ka nav tādu vārdu, lai to varētu izdarīt, nezaudējot ne kripatiņu no realitātes.
4. MAIZE
Nekad nebiju domājis, ka paudīšu sajūsmu par speķmaizi! Tā nav nekāda parasta speķmaize, bet gan Maizīte ar lielo burtu! Pašcepta maizīte no trīs veidu miltiem, keila pesto bez siera, ar lazdu riekstiem un apsvilināts, tad saldētavā pabijis spāņu speķis, kas, bez jokiem, izkusa mutē! Iespējams, ka kādu detaļu piemirsu, bet priecājos vismaz, ka tajā brīdi, kad nokodos silto maizīti ar pesto un speķi, vispār nesajuku prātā un nesāku skaļi kaukt no sajūsmas!
5. JŪRAS ĶEMMĪTE/ MĪDIJAS/ BURKĀNI
Ak mans dievs! Ķemmītes sviestā, mīdijas šampānietī, burkānu zupiņa, ābols un aronija... tas ir, ko atceros no šefa stāstītā. Garšo tāpat kā izklausās un izskatās – pasakaini! Tāds maigs, viegls, sabalansēts un aromātisks ēdiens.
6. MENCA/ ZAĻIE GRIĶI/ BROKOĻI
Atlantijas menca suvide, griķi, kas izmērcēti zivju buljonā, miniatūras brokoļu rozetītes, ciedru rieksti, mērce ar fenheli... Šie arī kā īsti dzejnieki! Sadzejojuši tādu kombināciju... Menca izcila, fenheļa aromāts mērcē tieši tik, lai nav par daudz, un visas pārējās krāsas un garšas. Cepuri nost!
7. BAKLAŽĀNS/ TOPINAMBŪRS/ BALTEGLE
Saldā krējuma (ar čiekuru eļļu) peldē, topinambūru un baklažānu biezenī melnsaknes čiekurs! Pat nebiju drošs, vai tādu hand made vispār drīkst ēst! Varbūt uz to ir tikai jāskatās, jāapbrīno un jāsiekalojas. Nekad skaidrā prātā tādu sastāvdaļu kombināciju nebūtu iedomājies, bet tāpēc jau arī nav Ēstmīlis kitchen, bet gan Max Cekot kitchen, jo kā krievi saka – рожденному ползать – не летать!
8. BRIEŽA GAĻA/ TOPINAMBŪRS/ BUMBIERIS
Beidzot arī gaļa! Brieža karbonāde uz grila – tik sulīga un aromātiska –, saldkrējuma mērcīte ar garšaugiem, marinēts bumbieris un topinambūrs. Man ir aptrūkušies sajūsmas vārdi. Laikam būs jāievieš labo vārdu blociņš kur ieskatīties šādos brīžos. Bet jūs jau sapratāt, bija ļoti garšīgi!
9. ŠOKOLĀDE/ BIETES/ MEDUS
Tā, ļaudis! Atļaujiet jums stādīt priekšā biešu šokolādes brauniju – piesātināta garša, ķepīga konsistence, sarkanvīna redukcija, dzērvenes un skābā krējuma saldējums! Tas bija bomba! Krēmīgs, ne pārāk salds, ar ļoti īpašu garšu! Un pa virsu, paši redzat – trausla cepuma mežģīne! Voila! Viss kopā, kā tāda deja vai dzeja, vai dziesma, izvēlaties paši!
10. PETIT FOUR
Tādas kā mazas, saldas pērles nobeigumā – piparkūku biskvīts, topinambūru zefīrs, šokolādes konča ar šokolādes ganache un marmelāde haribo lācīšu konsistencē.
Nu ko, paldies Max Cekot! Paldies par attieksmi, par iedvesmu, par uzdrīkstēšanos, par neatlaidību, par šo pieredzi un par to, ka parādīji kā jābūt un nebaidies teikt kā nevajadzētu būt!
Atnākot šurp jābūt gatavam uzticēties, atdoties un paļauties līdz pēdējam. Jābūt gatavam pieņemt izaicinājumu un iesaistīties šajā, sava veida avantūrā – atnākt, nezinot neko no tā, kas tiks pasniegts, atvērties un ļauties baudai (vēl joprojām par ēdienu...). Tas ir liels izaicinājums, jo nepastāv izvēles iespējas. Tas labi, citādi savas aprobežotības dēļ, nebūtu izvēlējies veselu virkni ēdienu tikai tāpēc, ka nespētu atbrīvoties no saviem aizspriedumiem. Ne topinambūrs, ne speķis, ne medus nav manu iecienīto produktu sarakstā, un bail paliek, saprotot, ka tāpēc vien būtu palaidis garām tik daudz brīnišķīgu sajūtu...
Novēlu jums visiem vismaz to pašu, ko piedzīvoju pats! Priekā!