NU KO, MĀS, LAIPNI LŪGTA
Jau esmu stāstījis par savām attiecībām ar žurnālu Deko – vienu no tiem izdevumiem, ko šķirstot var mazliet pievērt acis un iedomāties sevi kur citur, kādā skaistā, pasakainā vietā, kur nepārprotami zāle ir zaļāka, vide – skaistāka un kur veiksmes un izcilības elpa tevi it kā ieskauj no visām pusēm un atkarībā no noskaņojuma, liek justies nožēlojami vai arī aicina atrast sevī spēku un iedvesmu tiekties pēc kā labāka. Mans fetišs ir centra dzīvokļi ar augstiem griestiem, maigām, klusinātām krāsām, sapņainu skatu uz jumtiem aiz loga un iedvesmas pilnu stāstu tam visam apakšā. Kad ko tādu lasu, tad nevilšus pieķeru sevi pie domas, ka arī es tā varētu un ka arī man tā varētu būt, lai gan dziļi sirdī apzinos, ka nez vai. Tomēr, neskatoties un viļņveidīgo melanholiju, kas mani pārņem, šajā ienirstot, periodiski atrodu arī ko tādu, kas patiešām var kļūt par manu kaut uzreiz! Parasti no Deko aizgūstu kādu ideju dāvanai, interjera papildinājumam vai uzzinu par kādu jaunu restorānu caur interjera un dizaina prizmu. Tā reiz paklupu pret Tails, ko apmeklēju veselas trīs reizes, katru reizi ēdot ko citu un katru reizi esot vīlies, bet nemainīga bija mana sajūsma par telpu un atsevišķiem interjera risinājumiem. Ko vēl piebilst... Nu, esmu drukātās preses piekritējs. Manā izpratnē nekas nevar aizstāt reālu lapu šķirstīšanu. Kādreiz biju apsēsts ar nu jau nelaiķa Četrām sezonām. Mani tā valdzināja žurnāla estētika, ka kaifoju vien no tā, ka taustīju tā lapas un sapņaini pētīju pasakainās bildes. Jāsaka gan, ka recepšu kvalitātes ziņā tas krietni atpalika no poligrāfijas, jo ne reizi izmēģinātā recepte nesanāca perfekti. Jā, labi, zinu, ko domājat. Un, iespējams, jums ir taisnība. Tā toreiz likās arī man, tāpēc vienkārši pārstāju pēc tā gatavot, vien turpināju to pirkt kā glancētu mīļmantiņu, un rezultātā man joprojām ir gandrīz visi numuri, kurus šad tad pāršķistu. Nu ja, un ekvivalents šim, tikai no citas operas ir Deko, kas, paldies preses dieviem, tiek ražots vēl joprojām, lai gan divreiz retāk nekā iepriekš. Tieši Deko uzzināju par Māsu. Pat nezinu – mani kaut kas uzrunāja. Tur bija tādi vārdi kā ģimene un dzīvoklis, dzīvība un kultūrslānis un vēl visādi, kas manī aizķērās, tāpēc vienkārši rezervēju galdiņu un kādā nedēļas nogalē devos turp.
Vēl pirms sākt stāstīt par ēdienu, gribu pateikt, ka tieši Māsā nobaudīju vienu no profesionālākajām un jaukākām apkalpošanām ever. Meitene bija izcila! Pēc pirmajiem vārdiem jau biju gatavs ar viņu draudzēties un ēst no rokas (bez kādiem zemtekstiem).
Sāku ar foreles krudo, citrusa un ogu ponzu un lavandu par 11 naudiņām.
Pēc būtības krudo ir jēla zivs, kas apslacīta ar eļļu, citrusu sulu vai kādu mērcīti, kam var pievienot kādu pikantumu vai pat avokado, vai tomātu. Šis bija izcils! Aromātiski zivs gabaliņi, ponzu citrusa mērce, eļļa. Vienīgais, kas mani tobrīd nomāca, bija viesmīles atnestais šķīvis un ieroči manam galda biedram, jo it kā ar uzkodu varot dalīties... Nopietni! Priekš kam?
Labi, ejam tālāk. Laika gaitā esmu sapratis, ka cilvēki dalās divās daļās. Tādos, kas mīl pastētes, un tādos, kas nē. Es esmu īstens pastētnieks, pastētmīlis un pastēšfans. Pats gan to gatavoju ļoti reti, bet nobaudīt vienmēr esmu gatavs. Īpaši, ja tā ir maiga, zīdaina, bez kunkuļiem, nav graudaina, ir patīkamā krāsā un skaisti smaržo. Tad ņemu maizīti, uzsmērēju nedaudz pastētes, tad klāt mazliet zaptītes kontrastam, tad pieveru acis... un, iedomājieties, tieši tā notika, jo pie Māsas dabūju vienu no gardākajām pastētēm, ko līdz šim biju mēģinājis kādā ēdināšanas iestādē.
Bio vistas aknu pastēte ar dedzinātiem rudens āboliem, valriekstu ievārījumu un brioche arī par 11 naudiņām.
Īsi runājot, tāds kā pastētes nimbs, un tā nav nekāda zaimošana, bet gan tieši otrādi. Galvā skan vārdi silky un smooth, un esmu gatavs noziesties ar to no galvas līdz kājām un pēc tam pats to no sevis nolaizīt. Nē, kaut kā ne visai izklausās, bet īpaši tālu no patiesības tas arī nav. Maiga, zīdaina, patīkami smaržo un brīnišķīgi sader ar nedaudz saldo briošu. Ja būtu kaut nedaudz muzikāls, varētu sacerēt odu pastētei!
Pirmajā otrajā – vietējie teļa vaigi, polenta, Savojas kāposts, ķiploku emulsija, Pecorino Romano 23 EUR.
Ir vēl viena lieta, ko jums vajadzētu par mani zināt. Esmu ne tikai pastētes un Pavlovas cilvēks, bet arī neārstējams vaigu fans. Iespējamība, ka izvēlēšos tieši tos, ir tuvu 90%. Tā kā, riskējot nonākt kaut kādā eiforiski nekontrolējamā stāvoklī, ķēros klāt. Un, jā, tas pa virsu ir rīvēts siers, bet zem tā – vaidziņi: mīksti, sulīgi, aromātiski, mutē kūstoši (katru reizi, dzirdot ko tādu par gaļu, brīdi esmu uz pauzes, jo mēģinu iedomāties, kā vispār kas tāds varētu notikt). Pat mazliet neērti tagad to pieminēt, bet polentā mazliet vīlos. Tā bija, kā lai pasaka, pārāk viendabīga, tāda kā krēms, it kā vārīta būtu no smalkiem miltiem. Garšā man pietrūka garšas. Man vispār ļoti patīk polenta. Tai jābūt mazliet robustai, ar nedaudz raupju tekstūru un daudz sviesta un cietā siera, ko nepārprotami var just ēdot. Un mērce. Arī tās man mazliet pietrūka, šīs brīnišķīgās gaļas mērces... Bet visādi citādi, sajaucot polentu ar no gaļas iztecējušo sulu un sieru biju diezgan tuvu sajūtai, ko pazīstu kā prieku.
Un vēl viens otrais – zandarts, ceptu selerijas sakņu biezenis, austersēnes, sēņu mērce, diļļu eļļa – 21 EUR.
Mana mīļākā zivs, ja neskaita lasi, ir paltuss. Tā ir mana zivs izvēle nr. 1, tomēr pie mums tā drīzāk ir retums, nevis ikdiena. Man viņā patīk viss – bālā aristokrātiskā zivs gaļas krāsa, smarža un tas, kā tā labi pagatavota sadalās no dakšas pieskāriena. Katrā ziņā zandarts vispār nav mans. Cik atceros, nekad neesmu bijis sajūsmā par zandartu. Tas pat izklausās dīvaini. Bet ne šoreiz. Šis bija izcils! Patiešām izcils! Sulīgs, ideāli pagatavots skaistulis! Biezenis – izcils, mērcīte – jauka, bet, cilvēki! Kāpēc vajadzīgas tās sēnes? Viņas vispār te neiederas, nemaz nerunājot par to, ka tās bija saliktas virsū brīnišķīgi izceptai, kraukšķīgai, zeltītai zivs ādiņai, padarot to atkal par mīkstu lupatiņu. Bet, ok, tā tik tāda neliela kļūmīte. Visādi citādi ļoti forši, un man pat netraucēja, ka viss šķīvī ir iekš bēša, (bēšs vispār nav mans, arī ne ēdienā).
Un desertā – Māsas Pavlova, kukurūzas krēms, plūmju ievārījums – 7 EUR
No sākuma apvainojos. Nopietni. Saprotu, ka neizklausās īpaši pieauguši, bet, jā, tā notika. Nu, ir man tā problēma ar Pavlovām. Tas man kā trigeris – kā redzu to ēdienkartē, tā ņemu, un viss. Ieraugot uzreiz sapratu, ka šis nav tas, ko gaidīju. Pabiju mazliet uz pauzes, padomāju un sapratu, ka nav ko dirsties. Teicu sev: čali, vienkārši ņem un ēd. Un tā arī darīju. Un, ziniet ko, bija traki saldi, un tā noteikti nebija Pavlova, bet ar nelielu palīdzību no malas es tiku galā. Vienā brīdī likās, ka iestāsies cukura koma, cik salds tur viss bija, bet tad, uzdzerot malciņu kafijas, sajutu balansu. Kas man patika? Trauslais bezē kupols un krēms zem tā, un ievārījums. Ja samazinātu šo desertu un tajā esošo cukuru uz pusi, tas kļūtu perfekts. Bet tas viss ir nieks, jo guvu reālu baudu un prieku, šeit esot. Te patiešām valda īpaša gaisotne, un gan telpa, gan ēdiens liek justies labāk. Tā kā droši! Viena forša vieta, kur par restorānu nedēļas naudiņām var nobaudīt ļoti laba līmeņa maltīti a la carte.
Uz drīzu tikšanos, un lai jums arī forši!