STEREOTIPU UN VILTUS GLĀBŠANAS RIŅĶU GŪSTĀ.

Droši vien esat lietas kursā, ka tuvojas pavasaris. Ne tikai tādā ziņā, ka pumpuri plaukst un putniņi čivina, jo pa lielam to mēs jau piedzīvojam gandrīz kopš decembra, bet arī tādā, ka pavasara nespēks jau nav aiz kalniem un tas būs klāt, lai ko jūs par to visu domātu. Kundzītēm, protams, aktuālāka šķiet slaidā līnija, tuvojoties plikumu sezonai, kas man pašam šķiet dīvaini, jo kāpēc gan savām formām piešķirt sezonalitāti nevis vienkārši būt formā (lai arī kāda tā būtu) vienmēr?

Tomēr fakts paliek fakts – tieši pavasaris ir pļaujas laiks dažādu diētu vai, kā citiem labāk patīk tās saukt, uztura plānu tirgotājiem, kas par mazāku vai lielāku naudiņu ir gatavi katram, kurš, pēc viņa domām, neatbilst kaut kādiem iedomātiem sabiedrības tievuma standartiem, pārdot panaceju iepirkuma saraksta, tieši viņam izstrādātu recepšu un, iespējams, arī kādu īpašu izkustēšanās vingrinājumu veidā. Tālāk jau viss ir atkarīgs no katra atsevišķa indivīda izmisuma, pašvērtējuma trūkuma un citām psiholoģiska rakstura problēmām, jo jau sen esam sapratuši, ka tā ir vesela mašinērija, kas pelna uz līdzcilvēku grūtībām sekot līdzi mākslīgi izveidotiem ideāliem un standartiem.

Skaidrs, ka daudzi, īpaši tie, kas ēd pēc tabuliņas un kuru diena nesākas ar laiskošanos gultā, kafijas tasi ar svaigi ceptu buločku un būšanu priecīgam par sevi principā, bet gan ik dienu 6:30 jau izsvīstot pirmos dienas sviedrus kādā piemājas trenažieru zālē ar dažādām uzpariktēm, bez kurām noteikti to izdarīt nav iespējams, ir sev skaidri nodefinējuši gan cik ir jāsver, gan uz cik jāizskatās, gan kā sevi papildus padzenāt, ja kādreiz (pasarg dies) sanāk pasprukt cilvēcīgumam kāda salda grēciņa vai izlaistas ikrīta sevis mocīšanas paskatā. Neesmu tiesīgs viņus par to kaunināt, jo tikpat bieži, ja ne biežāk, varam novērot pilnīgu vienaldzību un cieņas trūkumu ne tikai pret savu ķermeni un veselību, bet arī pret apkārtējiem, kas ir spiesti ar šādiem ļaudīm kopā strādāt, dzīvot vai vismaz braukt sabiedriskjā transportā.

Kāds tad ir zelta vidusceļš, pa kuru mums būs iet? Domāju, ka vienā jautājumā mūsu viedokļi sakritīs – veselība pirmajā vietā, tāpēc teiciens – dari ko darīdams, bet apdomā galu – visdrīzāk ir tieši par šo.  Jāsaka gan, ka neviens no novājēšanas iespēju piedāvātājiem nesāk savu slavas dziesmu ar vārdiem – pievienojies un sačakarē veselību līdz galam, bet pārsvarā liek visu uz skaistuma un veselības kārts, neaizmirstot piesaukt esošus vai neesošus (kas to lai zina) aizjūras zinātnieku pētījumus šajā jautājumā vai vienkārši vietēja mēroga zvaigznes, kas visam piedāvātajam (gan visdrīzāk VIP līmenī) ir gājušas cauri, un, redz, kāds rezultāts – gan skaistums, gan slaidums, gan veselība (par gudrību gan neko nevarēšu piebilst)!

Katrs no mums kaut reizi neuzmanības vai kāda cita cilvēcīga iemesla dēļ ir uzķēries un uzklikšķinājis uz kāda no internetā izlēkušajiem logiem ar īpašo piedāvājumu tieši sev un ar iespēju (ja to izdarīs tulīt, tā teikt, neatejot no kases) vēl saņemt kādu īpašu bonusu un, samaksājot vairāk vai mazāk simbolisku naudiņu, ja ne pirmo septiņu dienu laikā, tad pēc mēneša jau nu noteikti, kļūt par citu cilvēku – jaunāku, skaistāku, veselāku! Bet, ja nē, nekas, acīmredzot esi no tiem retajiem, kam to visu sasniegt nav lemts!

Pat ienirstot šajā tēmā pavisam virspusēji, pamanu divas šībrīža aktīvākās svara nomešanas kustības, kuru piegājiens veselības un svara nomešanas jautājumam ir pilnīgi pretējs (ja neskaita viedokli par ūdens dzeršanas svarīgumu un atteikšanos no baltajiem miltiem, cukura un vēl dažām nevajadzīgām ēdamām lietām),  – Stokholmas un Keto diētu. 

Nācās mest neizlēmību un principu “tev nebūs sevi ierobežot ēdot” pie malas un uz savas ādas (taukiem) izmēģināt, kas tad lācītim vēderā.

Kamēr internets ir pilns ar dažādu speciālistu viedokļiem par Keto iespējamām blaknēm, ietekmi uz vēdera izeju, garastāvokli, cukura līmeni, kamēr daudzie lietpratēji/teorētiķi aizrautīgi diskutē par iespēju ar Keto palīdzību samazināt cukura un holesterīna līmeni asinīs, kamēr aizjūras zvaigznes (mūsējās kūtrāk) demonstrē savas tvirtās pēcpuses, kas par tādām kļuvušas tikai un vienīgi pateicoties šai diētai, tikmēr es (pārvarot sākotnējo pārsteigumu par to, ka šāds ēšanas režīms vispār var ko darīt liekā svara samazināšanai) metos tajā iekšā ar visu sirdi un dvēseli.

Jāsaka, ka Keto, man šķita kā paradīze zemes virsū, jo kā gan citādi lai nosauc diētu, kas brokastīs liek ēst bekonu ar olām, pusdienās treknu cepeti, bet vakariņās falšo zaķi? Šeit, protams, mazliet primitivizēju, bet tas ir fakts -  Keto pamatā ir teorija par to, kā tauku lietošana uzturā pret samazinātu ogļhidrātu daudzumu pareizā proporcijā novedīs jūs ketozē (gandrīz ekstāzē), kas ir stāvoklis, kad organisms sāk izmatot un pārstrādāt pats savus taukus, kas savukārt tad kļūst par galveno organisma enerģijas ieguves avotu. Galvenais, kam ir jāseko, pievēršoties Keto, ir pareizā proporcija. Un, nē, tā nav 90/60/90 Tā ir aptuveni 75/20/5 (tauki, olbaltumvielas, ogļhidrāti). Nenobīstieties no skaitļa 75. Tas nebūt nenozīmē, ka jāpatērē vien speķis, kas apsmērēts ar sviestu. Tai skaitā ir gan avokado, gan olīveļļa, ko pievienojat salātiem, gan tauki, kas atrodas visos produktos, ko ēdat. Izvēloties Keto, varat baudīt jebkura lopiņa gaļu, arī treknākus gabaliņus, un pat vistas ādiņu, treknās zivis, jebkurā veidā pagatavotas olas, olīveļļu, kokosriekstu eļļu, sviestu, treknu saldo krējumu mērcēm un treknos sierus. No dārzeņu gala jebkura veida salātus (rukolu, spinātus un visus citus), visu veidu zaļumus, kāpostus (brokoļus, puķu un Briseles kāpostus, keilu utt.), sparģeļus, gurķus, cukīni, olīvas, avokado, papriku un vēl veselu virkni dārzeņu, kā arī dažādus riekstus un ogas (mellenes, avenes, dzērvenes), mandeļu un kokosriekstu miltus, ļoti tumšu šokolādi (pēc iespējas retāk). Savukārt jāizvairās no produktiem ar pazeminātu tauku saturu, kā arī saldumiem, cieti saturošiem dārzeņiem (parasti sakņu), jebkuriem graudaugiem un augļiem.

Brīžiem man šķita, ka ketozi piedzīvo manas smadzenes (ja tas vispār būtu iespējams). Diezgan ilgi nespēju noticēt, ka pēc visa apēstā vispār esmu tiesīgs kāpt uz svariem, kur nu vēl cerēt uz dzīvsvara samazināšanos. Tomēr izrādās, ka tas strādā. Svars krīt, pašsajūta uzlabojas un apziņa, ka gandrīz ne no kā nav jāatsakās, kļūst par galveno virzītājspēku. Tomēr tas nevelkas mūžīgi. Kad esi atēdies gaļu visos iespējamajos veidos un lapu salāti ir kļuvuši par tavu ikdienas sabiedroto, pēkšķi saproti, ka varētu kādu nosist par vienkāršu šķēli maizes, vārītiem kartupeļiem vai kūkas gabaliņu. Un tajā mirklī sākās emocionāls regress – tu sāc vairāk koncentrēties uz to, ko nedrīkst, nevis uz to, ko drīkst, un rezultātā paslīdi uz makaroniem, saldējuma un bulciņas. Motivācija zūd, sajūsma noplok un “aizliegtais auglis” tevi padara par bezrakstura būtni, kam atliek vien cerēt, ka apkārtējie nepamanīs vai vismaz būs tik taktiski un neko neteiks par atkal klāt nākušo svaru.

Tas nāk kā šoks, tāpēc nedrīkst aizmirst, ka jebkura diēta, pat tāda, kas sākumā liek mums lidināties septītajās debesīs, prasa ievērot disciplīnu, pieturēties pie sistēmas un negrēkot, un galu galā nepārcensties. Tikai tad, ja visu darīsi pareizi – nenovirzīsies no trajektorijas un līdz pēdējam sīkumam būsi visā iebraucis –, vari cerēt uz ilgtermiņa rezultātu. Citādi – nekā!

Kādu laiku padzīvojis pārpilnības raga pakājē, nolēmu mesties otrā grāvī. Nolēmu kļūt par Stokholmas diētas sekotāju, vien cerot, ka tā rezultātā man neveidosies kāda slimīga atkarība no dažādām diētām. Pretēji Keto, kam internetā var gūt gan ēdienu receptes, gan iepirkumu sarakstus, gan iesaistīties dažādās interešu grupās bez maksas,  kļūšana par stokholmiešu sekotāju ir kā maksas iekļūšana slepenā sektā. No sākuma ir jāaizpilda neliels testiņš ar bezpersoniskiem jautājumiem, pēc kā viņiem momentā viss kļūst skaidrs un, nepilnas minūtes laikā pēc pirmās iemaksas veikšanas personalizēts, tieši man sastādīts ēšanas plāns jau ir gatavs lietošanai. Interesantākais vēl tikai sekos. Katru dienu, pēc tavas izvēles, no rīta vai vakarā savā profilā saņemsi ēdienkarti nākošajai dienai ar trīs ļoti vienkāršu ēdienreižu aprakstu. Ja pēkšņi izdomāsi, ka gribētos tomēr uzzināt, ko būs jāēd parīt kaut vai tāpēc, lai varētu laicīgi iegādāties tam nepieciešamos produktus, tad nekā. Nu, par simbolisku samaksu to, protams, var nokārtot. Un ir vēl diezgan daudz opciju, ko, kā vēlāk uzzināsi, vari iegūt par atsevišķu, vairāk vai mazāk simbolisku samaksu. Lai vai kā, uztura plāns darbojas, un, kāds tur brīnums, ēdot tik mazas porcijas, nelietojot uzturā praktiski nekādas taukvielas, saldumus, maizi un vēl veselu virkni ikdienā ierastu produktu. Toties tagad esmu ieguvis jaunu ēdienu-nedraugu. Tā ir vistas fileja. To pa apmēram 80 gramiem ēdienreizē biju spiests locīt iekšā gandrīz visu nedēļu. Bez sāls, bez taukiem, pārsvarā ar pusglāzi salāt lapu vai, labākajā gadījumā, brokoli un zaļajām pupiņām. Neiedziļināšos šī pasākuma biznesa modelī, kur gandrīz uz katra soļa ir iespējams iegūt visādus īpašus labumus, kas tik ļoti man palīdzēs, atvieglos un iedvesmos, par atsevišķu samaksu, protams, vien piebildīšu, ka ilgtermiņā to darīt nevarētu kaut vai tāpēc, ka ēdienā mīlu dažādību, tāpēc otrajā līmenī piedāvātie trīs brokastu, trīs pusdienu un trīs vakariņu ēdieni nedēļai man likās ļoti trūcīga izvēle pat cilvēkam, kas gatavs uzsākt karu ar lieko svaru.

Tomēr ir lietas, kas mani pārsteidz vairāk par pliekanu ēdienu un apziņu, ka par papildus samaksu var dabūt vairāk un labāk. Piemēram, fastings. Izklausās tā kā mazliet no citas operas, bet, nē, tas vēl joprojām ir par ēšanu. Pareizāk par neēšanu. Tā ir pārtrauktā gavēšana. Biju pārsteigts, kad konstatēju, ka informācija par šo bija pieejama jau daudzus gadus atpakaļ, jo tā virspusēji paskatoties radās iespaids, ka tas ir kas jauns, svaigs un ļoti advancēts. Izrādās, ka par fastinga eksistenci bija zināms jau sen. Tā pamatideja ir ēšanas/neēšanas cikliskums, kā rezultātā izdodas gan nomest lieko svaru, gan uzlabot cukura un holesterīna līmeni asinīs un vielmaiņu organismā. Respektīvi – noteikts laiks tiek nodalīts neēšanai, bet noteikts ēšanai. Tradicionālais laika sadalījums šim pasākumam ir 8/16, kas nozīmē, ka astoņu stundu laikā mēs ēdam divas, trīs vai vairāk reizes, bet sekojošās 16 badojamies. Badošanās laikā varam dzert dažādus nesaldinātus bezalkoholiskus dzērienus, piemēram, ūdeni, tējas un kafiju, kas palīdz vieglāk pārlaist šīs neēšanas stundas. Bez tam, ja 16 neēšanas stundas sākās astoņos vakarā un esat cilvēks, kas nemēdz ieturēt brokastis (starp citu, brokastu nozīmīgums mūsu dzīvē ir krietni pārspīlēts)  tad nav nemaz tik sarežģīti to izturēt. No vienas puses apziņa, ka nevarēšu vēlā vakara stundā pavirināt ledusskapi (domāju, ka īstie ledusskapja virinātāji mani sapratīs)mani iedzen izmisumā, bet no otras puses fakts, ka lielākais darbs tiks padarīts kamēr gulēšu mani reāli iedvesmoja. Pats labākais ir tas, ka šajā procesā nav kādi īpaši ieteicamie vai aizliegti produkti. Protams, ka ēšanas periodā ir svarīgi ko mēs ēdam, tāpēc ir jāizvēlas veselīgs un sabalansēts uzturs, lai sistēma strādātu pareizi, tomēr atkrīt garastāvokļa bojāšana, izsvītrojot no sava ēdienu saraksta lielāko daļu no tā, kas mums garšo un pēc kā ilgojamies. Jāsaka, ka citas ēšanas/neēšanas proporcijas man likās krietni ekstrēmākas, piemēram fastings katru otro dienu vai  ik pēc divām dienām, vai piemēram fastinga paveids, kad dienas laikā ēdam vien nelielu daudzumu svaigu augļu un dārzeņu, bet tad naktī riktīgi saēdamies ko sirds kāro.

Laikā, kad visapkārt ir pieejami tik daudzi glābšanas riņķi, kas solās mūs padarīt slaidākus, veselīgākus un vēl viskautkādus par kādiem būt sapņojam, tad paliek grūti to visu informācijas gūzmu izanalizēt un saprast, cik lielā mērā tas attiecās tieši uz mani, cik nepieciešamas man tas ir un cik tālu esmu gatavs doties, lai padarītu sevi tuvāku kaut kādiem sabiedrības izdomātiem standartiem. Šajā sakarā daudzi no mums atmet tam visam ar roku un vienkārši mēģina palīdzēt savam organismam funkcionēt ar daudz vienkāršākām metodēm – izvairoties no pārmērībam ēšanā, sabalansējot uzturu, lietojot daudz šķidruma un izvēloties to ko mums piedāvā daba pati. Visvienkāršākais veids, kā pievienot ko veselīgu savam šķīvim ir  izmantot daudz dīgstus.

Nevienu vairs nepārsteidz mazās, akurātās dažādu dārzeņu un zaļumu dīgstu, kastītes lielveikalu plauktos vai instagram publicētās zirņu dīgstu bildes. Jau vairākus gadus dīgsti ir ieņēmuši savu vietu mūsu dzīvēs un papildina maltītes ne tikai kā simpātisks dekors, bet gan kā pilnvērtīgs produkts. Izrādās, ka dīgsti ir gandrīz kā mājas aptieciņa. To sastāvā ir ne tikai A, B6, C, D un citi vitamīni, bet arī dzelzs, kalcijs, šķiedrvielas un vēl virkne veselība svarīgu minerālvielu. Dīgsti ir labs sabiedrotais tiem, kas rūpējās par savu veselību, jo tiem ir zema enerģētiskā, bet augsta uzturvērtība, un komplektā ar sabalansētu uzturu tie var palīdzēt nostiprināt veselību un papildināt mūs ar enerģijas lādiņu. Labā ziņa – dīgstus izaudzēt var katrs no mums mājas apstākļos. Internets ir pilns ar ieteikumiem un instrukcijām par to, kā tas pareizi darāms. Var izvēlēties piemērotāko no daudzām dīgstu audzēšanas metodēm un priecēt sevi ar šo dabas doto superproduktu visu cauru gadu. Priekš tam jums būs vajadzīgas vien sēklas, mitrums, siltums un mazliet pacietības. Domāju, ka tā ir nesamērīgi maza investīcija, ņemot vērā milzīgo ieguvumu no gala produkta.

Rezumējot visu iepriekšminēto, kas tad ir svarīgākais šajā pavasara tuvošanās laikā, kad sākam izjust nespēku, miegainību, sagurumu un citas aizejošās ziemas sekas. Svarīgākais ir atcerēties ne tikai par plāniem nekautrējoties uzvilkt peldbikses (vai puspliku kleitiņu), bet galvenais - neaizmirst par veselību. Tieši sabalansēts -  šķiedrvielām, vitamīniem un labajām taukskābēm bagāts uzturs un mazliet veselā saprāta mums palīdzēs sagaidīt pavasari mundriem, enerģiskiem un dzīvespriecīgiem un skaistiem. Jo grozi kā gribi, skaistums tomēr nāk no “iekšām” 

Nav komentāru

Komentēt