EIFORISKI POZITĪVAIS (AT)SĀKUMS
Hei, ļaudis!!!
Var teikt, ka esmu patiesi aizkustināts jūs visus atkal satikt! Jūtos tik ļoti pozitīvs, ka pat sāku bažīties, vai spēšu maz vairs atšķirt saldu no skāba un ceptu no vārīta. Īsāk runājot, savu prieku varētu pat attēlot mūzikā, ja vien Odu priekam nebūtu jau sacerējis viens cits čalis.
Ja man jābūt pilnīgi godīgam (kāds es, protams, vienmēr arī esmu), tad šajā sabiedriskās ēdināšanas dīkstāves periodā kļuvu vairāk par tādu kā procesu vērotāju, nevis patērētāju – sekoju, kas aizveras, kas atveras, kas aizlīmē skatlogus, kas izvāc mēbeles un kas tās atved vietā. Jāsaka, ka biju jau tuvu totalizatora izveidei un savā galvā jau liku likmes uz izdzīvos/neizdzīvos, atvērsies/aizvērsies un būs kāds vietā/nebūs. Jūtīgi sekoju līdzi lēmējvaras pieņemtajiem lēmumiem un ar skepsi uztvēru visas tā laika spekulācijas par tēmu "sabiedriskai ēdināšanai būt"! Lai vai kā, esam, kur esam, un jādzīvo ar to, kas ir, tāpēc vienā brīdī vienkārši pārstāju analizēt un aizpeldēju pa straumi.
Vēlēdamies būt ļoti aktuāls, mūsdienīgs un pārmaiņām pielāgoties spējīgs, sāku kaudzēm patērēt mazumtirdzniecības veikalos (Rimi, Narvesen utt.) pieejamās, mikrenēs (un citādi) sildāmās gatavās maltītes, kas noveda mani pie atskārsmes, ka acīmredzot veselais saprāts un pašcieņa pret paša kuņģi mani pamet, tomēr jāatzīst, ka pa starpu visam atradu dažus pavisam cienījamus eksemplārus, kas tajos grūtajos laikos tomēr paglāba mani no roltoniem, baltmaizes un saldināto dzērienu pārpatēriņa vien tāpēc, ka slinkums gatavot, nav kur aiziet un neko negribas. Piemēram, Rimi nopērkamā Cepta Nīlas asara fileja ar kartupeļu gratēnu, vai Cāļa gaļas tikka masala ar basmati rīsiem, kas atgādināja man, ka jāpārskata sava sapratne un jāpaplašina horizonti, bija man patiess pārsteigums, un nekaunos, ka to saku. Par cik, kā jau sākumā teicu, esmu mazliet aizmiglojies un ar zināmu pozitīvisma piešprici, tad nekoncentrēšos uz negatīvo (lai gan arī šajā segmentā negaršīgais, neglītais un neadekvāti maksājošais prevalēja).
Kas vēl? Nu, kā jau daudzus gadus, katru vasaru kādu brīdi pavadu Pāvilostā! Man tā ir vieta-terapija, prieks, gremdēšanās sevī un, protams, ēšana. Apmetos Peldmājā, uzlieku kājas uz terases malas virs Sakas upes, raugos blakus pietauvotā jahtā (ne manā, diemžēl) un mazliet it kā attīros. Tālu no ikdienas, tālu no ierastā un tālu no visa, no kā aizmuku. Tāds mazs paradīzes stūrītis, kur uz daudz ko paraugies citādi, daudz ko pārvērtē un daudz ko sevī atklāj no jauna. Vismaz reizi katrā atbraukšanā aizeju uz kafejnīcu "Laiva". Šeit parasti iegrimstu provinciālā amatierisma eiforijā, kad forši jaunieši aizkustinoši neveikli uzcep brokastīs olas ar bekonu un sagriež gurķi un tomātu kā mājās. Nevaru teikt, ka šeit liek justies gaidītam un apčubinātam, bet vienmēr iestāstu sev TO sajūtu un noreducēju visas sajūtas līdz pozitīvismam, jo būtībā ir ļoti jauki un snobismam šeit nav vietas.
Šogad iegriezos arī jaunatvērtā hoteļa OTTO restorānā (kas mani aizkustināja jau vien ar to, ka piedāvā numuriņus ceļotājiem ar suņiem). Nerakstīšu nekādu dzeju, vien pieminēšu, ka attieksmes un rūpības nekad nav par daudz un jauki, ka pilsētiņā, kur paēst-vietu nav nemaz tik daudz, tāpat var sajust attieksmi un labu līmeni.
Ēdiens, kas lika manam kuņģim pukstēt straujāk, bija grezna paskata un cienījama izmēra foreļmaize ar diļļu krēmsieru un paipalu oliņu par 10EUR. Skaista bezgala. Garšas gan mazliet pievīla, bet kāda šķipsniņa sāls un mazliet vairāk dūma zivij – un viss būtu izcili!
Arī jūras asaris ar zirnīšu biezeni, sparģeļiem un citronzāles mērci bija pat ļoti cienījams. Biezenis patīkami neviendabīgs, zivs garšīga, lai gan gribētos ādiņu mazliet kraukšķīgu, un bez sviesta pupiņām mierīgi varēja iztikt, bet kopumā ļoti jauki un apetelīgi par 13EUR
Atgriežoties Rīgā, sapratu, ka jāmet kūtrums pie malas un jāķeras vērsim pie ragiem jeb, tautas valodā runājot, – jāiet ielās. Viena no vietām, kam aktīvi sekoju, staidzinot vasarīgajā tveicē savu 4kājaino draugu (Baskervils – viņš arī Basets (tikai pēc vārda), Zutītis (kad īpaši mīļš), Vau suns, kad imitē riešanu, un...ok., laikam par suni tā kā pietiek) bija Vīna Studijas restorāns. Jā, tātad, ejot garām Stabu/Tērbatas stūrim, jau labu laiku iepriekš bija skaidrs, ka kaut kas notiek, tikai nevarēja saprast, kas. Ļoti negribējās noticēt, ka Vīna Studijas restorāns ir prom uz neatgriešanos, tomēr izskatās, ka vēl viena drāma noslēgusies, un, ja vien tas nereinkarnēsies kur citur, tad manā vēsturē viena no labākajām baudītajām Franču sīpolu zupām paliks vien atmiņās.
Nu ja, bet tagad tur ir AOK City. Priekš sevis vēl neesmu noformulējis šīs vietas gastronomisko vērtību, bet pirmajā reizē pamēģinātais vieš cerību, ka, pieliekot nelielas pūles un noslīpējot detaļas, AOK City var kļūt ne tikai par kafejnīcu dažādu vecumu nīkuļojošiem jauniešiem, bet, iespējams, arī par iecienītu kvalitatīvi paēst cienītāju pulcēšanās vietu. To rādīs laiks, savukārt šajā reizē pacienājos ar ceptām mazām reņģītēm ar tartara mērci par 5EUR. Saprotu, ka primitīvi, saprotu, ka nekas jauns, bet biju sajūsmā, jo tās patiešām bija labas – kraukšķīgas, trauslas, nekādas traucējošas asakas vai liekas mīklas, viss izcepts godam. Mērcīte standarts, nekas īpašs, bet ar zivtelēm pat ļoti labi.
No nopietnā gala pamēģināju Ceptu ērgļzivs fileju ar sparģeļiem, lapu cigoriņiem un karamelizēta sviesta mērci par 14EUR, kam klāt piepirku ceptas gailenes, ko pēc brīža jau nožēloju, jo, nu, ļoti sāļas! Bet citādi – zivs bija pagatavota ļoti labi (ja neskaita ādu). Biju patiesi aizkustināts. Nopietni. Sparģeļi man garšo principā, un šie man arī nelika vilties, un pārliecinājos, ka pareizi pagatavoti cigoriņi var sniegt ko daudz vairāk par nepatīkamu rūgtumu. Skaists, rudenīgs ēdiens, ko pēc dažiem uzlabojumiem labprāt nobaudītu atkal.
Bet nu sadaļa, kas, neizliksimies, visiem patīk visvairāk – skarbais gals. Diemžēl šoreiz parunāsim par desertu, lai gan par desertu tā īsti pat negribētos to saukt, jo deserts taču automātiski nenozīmē kaut ko, no kā pa taisno nonāc cukura komā. Tātad maize ar karameļu mērci un banānu, un mandeļu skaidiņām. Tas patiešām bija skarbi. Maizes šķēle, kas vienkārši nenormēti nolieta ar saldu, šķebinošu mērci, dažas banāna šķēles un pa virsu mazliet skaidiņu. Ļoti niez piebilst, ka no deserta atpakaļgaitas mani paglāba vien glāze ūdens, un tāds mazs ieteikums uz priekšdienām – maizi var droši apgrauzdēt, banānu – apgrilēt, jo tas atraisa tajā garšas, bet auglī esošais cukurs jauki karamelizējas, neaizmirstiet par ko svaigu balansam, varbūt kāda avene un mellene to padarītu mazāk šķebinošu, un visbeidzot piedomājiet pie pašas mērces. Ja izmantojat gatavu, tad metiet ārā, ja pašu gatavotu – pārstrādājiet recepti un pārstājiet domāt, ka vairāk ir labāk, jo patiesībā ir otrādi.
Tā lūk. Kā jau sākumā teicu, esmu atkal zirgā, pat sāku jau izspiest no sevis kādu pilīti žults (tikai pelnīti), bet visādi citādi apsveicu mūs visus ar to, kā ir. Lai vai kā...
P.S. Ļoti sen nav nekas bijis par mūziku. Kaut kā novēloti, kā jau tas mēdz būt, tomēr atklāju savu jauno mūzu. Varbūt aizrauj arī jūs.. Caro Emerald (sulīga holandiešu skaistule ar balsi, kas apvij un liek fantāzijai paraut līdzi...) Caro Emerald in concert Pack Up The Louie