BEIGTA ZIVTIŅ JŪRIŅĀ, JEB ZIŅOJUMS PAR VIETĒJĀ MĒROGA NOZVEJU
Atzīšos, ka Ēstmīlim ir draugi. Nu, tādi īsti, iz reālās dzīves. Tādi, ar ko varu pakomunicēt gan kā cilvēks, gan kā Ēstmīlis, kas, protams, arī ir cilvēks, bet, nu, ļoti šaurā interešu lokā. Tāds, kas, protams, ir foršs, bet ne par ko citu kā par ēdienu nespēj ne domāt, ne runāt. Dažreiz pat brīnos, ka man neaizliedz to ēdājčali ņemt līdzi, kad tiekos ar cilvēkiem. Lai vai kā, daudzi mani domubiedri ir apmaldījušies un pazaudējuši atpakaļceļa karti, bet ir arī tādi, kas neatkarīgi no dzīves līkločiem tepat vien ir, un tas reāli silda manu sirdi. Nu ja, tātad lēmums ir pieņemts, tikšanās norunāta, bet tas neko neatrisina, jo saskaramies ar jautājumu, kas šodien nodarbina daudzu cilvēku prātus, – kur? Jā, patiešām, a kur ta' ēdīsim?
Negribu pārvērst to par globālas nozīmes problēmu, tomēr laikos, kad izklaides un atpūtas iespējas ir tik minimālistiskas, arī došanās uz restorānu kļūst par izklaidi, kas pieejama ne kuram katram. Īpaši tagad, kad terasīšu laiks lēnām paliek pagātnē un uz ielas sēž vien lietus un vēja (ne)nogurdinātie, bet iekšā var tikt, tikai izpildot dokumenta/sertifikāta check up rituālu, kas dīvainā kārtā daudziem vēl sagādā grūtības tā viena iemesla – sertifikāta neesamības dēļ (kauns!).
Tomēr šis tas nemainās – gribam baudīt, priecāties un socializēties (kamēr vēl var). Katrā ziņā neejam uz restorānu, lai apēstu ko tādu, ko paši varam uzšmorēt savā katliņā, bet gribam just citas garšas, nobaudīt citu līmeni un sajust sajūsmu ne tikai tāpēc, ka esam vakcinēti un mūs ielaiž, bet arī tāpēc, ka reāli garšo. Gribam paslepus izlaizīt šķīvi un sapņot par reizi, kad atkal varēsim to atkārtot! Un, jā, esmu drošs, ka neesmu vienīgais, kas tā jūtās.
Labi, bet tagad tuvāk pie lietas. Man ļoti garšo zivis. Mājās iznāk retāk, bet, ēdot citur, tās ir mana izvēle Nr.1 līdz 3. Vai kaut kā tā. Katrā ziņā esmu ūdens iemītnieku fans, vismaz tik tālu, cik tas attiecas uz ēšanu. Man garšo, kad zivs ir sulīga un nepārgatavota. Kad izvēlos zivi, parasti izvēlos tādu, ko gatavo veselu. Neesmu īpaši augstās domās par mūsu pavāru spējām pagatavot zivi pareizi, tāpēc esmu sev iestāstījis, ka veselu zivi pārcept ir grūtāk nekā plānu fileju, tāpat kā neesmu vairs īsti drošs, ka pagatavotā būs no ledusskapja, ne no saldētavas. Tas viss man netraucē būt ideālistam, un tāpēc lēmums doties uzēst zivtiņu, tā teikt, no pirmām rokām uz vietu, kur gan reiz jau paklupu, šķiet gana neracionāls, tomēr saprotams.
Tātad pirms dažiem gadiem, tieši vasaras, dziesmu svētku, futbola un tenisa karstumā, apmeklēju, toreiz vēl jaunavīgo Zivju leti, kas mani pārsteidza divreiz. Vispirms ar manai acij un sajūtām tik tīkamo interjeru un pēc tam ar ēdienu stipri zem viduvējā. Zivju lete/2018 Labi atceros, kā toreiz nodomāju, ka, neskatoties uz sūdīgo ēdienu, esmu atradis vietiņu, kur būšu vēl un vēl, jo tik ļoti aizrāva sajūta, tur esot, un skats pa logu. Nezinu – diemžēl vai par laimi –, bet tas nenotika, jo, kā tagad domāju, būtu ļoti skumji iet uz restorānu, kur apriori zini, ka tevi sagaida tikai smuks skats un vilšanās par ēdienu.
Pirmais, kas mani pārsteidza šoreiz, bija uz vietas esošās ēdienkartes nesakritība ar internetā pieejamo, jo, pirms nākt šurp, visi to bijām kārtīgi izstudējuši un jau pieņēmuši lēmumu par savu ēdiena izvēli. Pēc nelielas mulsuma un neveiklu joku pauzes izšķīrāmies par labu Tartaru trio (EUR10), Fish&chips (EUR9,50), Doradai ar sparģeļiem (EUR21), Astoņkājim (EUR17,80) un Asarim ar grilētiem dārzeņiem (EUR21,60), jo galu galā nācām ēst zivi un nekas mūs nespēs no tā atturēt!
Asaris un Dorada
Tātad abas zivis līdzīgas kā māsas. Tikai Dorada ar galvu, bet otra vairs ne, varbūt smaids nebija tik pievilcīgs vai acu skatiens tukšs, kas to lai zina. No garšvielām – sāls un šķipsniņa zaļumu, kas nekādu pienesumu garšai nedeva, dārzeņi kā bērna rokām griezti, kas citos apstākļos mani parasti iepriecina, bet, apmeklējot restorānu, gan ne. Kaut kā sagaidu ko mazliet vairāk par amatierismu un vienkāršību, kas robežojās ar primitīvismu. Gribās mazliet glances un smalkuma. Un lai ādiņa ne kā mitra lupatiņa, bet gan kaut mazliet kraukšķīga... Bet citādi jāatzīst, ka zivis bija pagatavotas cienījami – mazliet garšvielu un profesionāla pieskāriena, un rezultāts būtu teicams.
Fish & Chips
Fish&Chips pavisam cits stāsts. Friškas, salīdzinot ar iepriekšējo piegājienu, ir krietni ēdamākas – apkārt kraukšķīgas, iekšā mīkstas, pietrūka vien kādu mirklīti ilgāk pakarsēties un kāda šķipsniņa sāls, lai būtu frī uz goda. Tomēr ar to labie vārdi beigušies. Mīklai trūka kraukšķīguma, un tā bija ļoti eļļaina, bet iekšā dusošā zivs – sausa un praktiski bez garšvielām. Tāds viduvējas kvalitātes bistro ēdiens.
Astoņkājis.
Astoņkājis jeb, pareizāk būtu teikt, – divkājis, bija pārsteigums jau ar kāju skaitu vien. Protams, ka negaidīju visas astoņas, bet divas mazas man uzreiz izraisīja mazuma piegaršu. Astoņkāja kājas uz šķīvja izskatījās kā nejauši tur nokļuvušas, un nebija sajūtas, ka šis ir pilnvērtīgs, ar izdomu un aizrautību apveltīta pavāra radīts ēdiens. Vien dārzeņi un divas kājas. Atkal tādi paši, bērna rokām griezti, dārzenīši, maza šķipsniņa zaļumu, un būtībā tas arī viss. Un, lai gan jāsaka, ka garša bija normāla, tā šoreiz nav nekāda uzslava, jo normāls nav gluži tas, pēc kā mūsdienās ejam uz restorānu. Vismaz es.
Un visbeidzot – tartaru trio + avokado. Esmu no tiem, kam patīk, ja zivi tartarā pārāk nenoslogo ar piedevām un ļauj man rīkoties pašam, piedāvājot dažādas opcijas, ar ko pēc saviem ieskatiem bagātināt zivs garšu. Arī šoreiz blakus tartaru tornim bija trīs mazas skumja paskata čupiņas ar smalki sakapātām piedevām – sīpolu, kaperiem un, goda vārds, neatceros, ar ko vēl. Tartars sagriezts atbilstoši, bet atkal – ne kripatiņas sāls vai jebkā cita. Par ko mani pārliecināja šis ēdiens – par to, ka Zivju letē strādā kāds/kādi, kas māk sagriezt zivi tartaram un sasmalcināt piedevas.
Sēžot pie galdiņa un knibinot ēdienu šķīvī, nevilšus sevi pieķēru apbrīnojam skatu loga abās pusēs un sajutu to pašu, ko esot šeit trīs gadus iepriekš – šī varētu kļūt par vietu, kur atgriezties! Tagad zinu to, ka tā tam nebūs būt, un tāpēc mani pārņem skumjas. Beigās atliek atbildēt uz vienu jautājumu – ko sagaidām no zivīm zivju restorānā? Nezinu, kā jūs, bet es sagaidu ko vairāk par to, ko spēju pagatavot savā virtuvē, ko vairāk par "paņemam zivi, uzberam sāli un cepam''. Pat nezinu, kādu īpašu pagatavošanas tehniku, kādu smalkāku pasniegšanas veidu vai ko tādu, kas liktu atcerēties ēdienu kā svētkus, nevis kā pelēcīgu, viduvēju ikdienu.