KŪKOTAVAS Épicerie - GARŠAS PĒC KURĀM ES (REĀLI) ILGOJOS!
Vai esat ievērojuši, ka gandrīz visi, kas ražo/tirgo kafiju, kūkas, maizi, zaļumus, dzirkstošos un visu, ko vien spējam iedomāties, ir palicis apakšā kādu vairāk vai mazāk salkanu stāstiņu par "īpaši grauzdētu" vai "pēc super-receptes iejauktu" vai par kādu īpašu apgaismību, kas nākusi pār viņu galvām un pateicoties kam tapis šis ilgi lolotais, dvēselē iznēsātais [..] projekts, kurš rezultējies krūzītē kūpošas, pēc viņu domām, neatkārtojamas un īpašas kafijas vai kukulītī maizes, kādas nav nekur citur, vai bla, bla, bla...? Esat? Nu, īsāk runājot, mums mēģina pārdot stāstu, un cerība ar stāstu vajadzības gadījumā piesegties šķiet neatņemama šo projektu sastāvdaļa. Tomēr no realitātes nekur neaizmuksi, īpaši šodien, kad cīņa par vietu zem saules ir ieguvusi pavisam citu nozīmi un kad iespēja kļūt par vienu no aizgājējiem ir krietni reālāka nekā iespēja izdzīvot.
Tātad uzdosim sev jautājumu: ko mēs pērkam – stāstu vai produktu? Un tad, kad būsim sev godīgi atbildējuši – būtībā spļaut uz stāstu, ka tik produkts labs, tad arī varēsim objektīvi novērtēt kafiju, buločku, maizi vai jebko citu, uz ko, vairāk vai mazāk savelkot jostu, esam iztērējušies šajos ne tikai ēdinātājiem grūtajos laikos. Diemžēl mana personīgā pieredze, kā jau būsiet ievērojuši, biežāk izrādās, maigi sakot, ne visai rožaina, un sajūsmas un gandarījuma vietā nereti nākas saskarties ar vilšanos un dedzinošām atraugām pēc apēstā.
Tomēr jāatzīst, ka pēdējos dažos mēnešos man ir radusies sajūta, ka lietas mainās uz labo pusi, jo pozitīvā pieredze prevalē un manu cildinošo vārdu krājums aug, neskatoties uz to, ka tīri cilvēcīgi maniem lasītājiem labāk iet pie sirds manas verbālās spazmas pēc sūdīgiem ēdieniem un vēmu pēcgarša, ko pēc tam mēdzu atstāt savos rakstos. Tomēr, no otras puses, netaisos atvainoties par to, ka man garšoja, ka esmu sajūsmā un ka ne viss ir tik sūdīgi, kā varētu šķist. Piemēram, jau šobrīd esmu iecerējis apmeklēt divus jaunus restorānus, kas mani jau savaldzinājuši ar stāstu, un iekšēji jūtu, ka savaldzinās arī ar visu pārējo. Tas mazliet vēlāk.
Bet šoreiz par man pašam gan idejas, gan sajūtu, gan produktu ziņā ļoti tīkamo visiem labi zināmās Kūkotavas (negribētos to saukt par piedēkli) šarmanto cousin – Épicerie.
Šis projekts mani reāli aizķēra. Mazliet mulsu, kad pašā Covid plaukumā, ejot garām šai vietai, izlasīju logā info, kas liecināja, ka šeit kaut kas top. Tā īsti nevarēja saprast, kas tieši, un, kad pēc kāda laika nekas nebija mainījies, jau nospriedu, ka izsludinātais jaunums ir aizķēries uz visiem laikiem un devies nebūtībā, aiz sevis atstājot vien aizlīmētus logus un kārtējos nepiepildītos sapņus. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad pērn, ejot garām, sapratu, ka varu ieskatīties logos, un tas, ko ieraudzīju, mani patiesi satrauca. Īsāk runājot – kafejnīca, kulinārija, veikaliņš, no kura pa durvīm kopā ar apburošu tikko ceptas maizes un smalkmaizīšu aromātu ārā gāžas maigs Francijas šarms, kur ienākot jūties kā nonācis citā realitātē, kurā ir tikai gardumi, skaisti cilvēki, apburošas smaržas... Un jā, protams, tu noteikti esi bagāts, jo gribi šo visu baudīt ne tikai vienu reizi mūžā, bet gribi, lai šeit sajustais kļūtu par tavu ikdienu! Toreiz, šarma un cenu apdullināts, devos prom, lai tagad atgrieztos. Nu, nespēju pretoties sajūtai, ka šis ir kas īpašs, un šajos laikos, kad katra uzdrīkstēšanās ir apsveicama, nespēju stāvēt malā. Un labi, ka tā! Tagad esmu priecīgs, pateicīgs un izjūtu vēlmi lidināties gaisā virs ziedošas pļavas, dziedāt serenādes zem senatnīga balkoniņa vai vienkārši laiski atlaisties zvilnī ar berlineru rokā un sapņot, kaut tas nekad nebeigtos.
Noprovēju kruasānus, kas diemžēl neattaisnoja manas cerības, jo bija diezgan pacieti. Bet pildījuma ziņā mans favorīts bija ar bumbieri un foie gras. Kad iemetu šo mazliet pasildīties krāsnī, viss uzreiz nostājās savās vietās – tas kļuva trausls un ļoti baudāms, un, lai gan uzskatu, ka tādam tam būtu jābūt arī bez papildus darbībām no klienta puses, atzīšu, ka garšu kombinācija bija lieliska.
Noprovēju arī Dāņu maizīti ar vaniļas krēmu un ogām. Neskaitot to, ka jāņogām bija ļoti lieli un cieti kauliņi un ka akurāti apēst maizīti nav iespējams, viss pārējais mani ļoti sajūsmināja. Pat padarīja mazliet histērisku. Jutos kā ēdot sulīgu burgeru, vienīgi šoreiz man pār zodu tecēja nenormāli garšīgs vaniļas krēms, bet klēpī drupa kārtainā mīkla!
Tomēr neslēpšu, ka mana gājiena patiesais mērķis bija berlineri. Biju jau iepriekš tos pa logu vērojis un skaidri dzirdēju, ka tie mani uzrunā. Tipa, nāc, noprovē, tie teica, un, protams, es nespēju šim aicinājumam turēties pretī – nācu ar' un noprovēju ne pa jokam.
Vispirms jau tie ir nenormāli skaisti! Un tas nav mazsvarīgi. Kamēr, mazliet samulsis, stāvēju rindā uz ielas, lai vispār tiktu iekšā, jau biju tos noēdies ar acīm. Mani tajos pārsteidza pilnīgi viss. Jūs nespējat iedomāties, cik daudz tajos iekšā ir iepildīta krēma! Tas bija traki! Tu kod, un viņš tur ir, tu kod atkal, un viņš tur ir vēl joprojām! Un pati mīkla, neticami plāna un garda un ideāli pagatavota. Pat nesaprotu, kā tā nesaplīsa no lielā krēma spiediena. Īsāk runājot, pagaršoju ar pistāciju krēmu, ar šokolādes krēmu, ar pistāciju krēmu un avenēm un vēl ar vaniļas krēmu un ar, vells, aizmirsu... precīzi neatceros, vai kapučīno, vai tiramisu, bet par manu favorītu kļuva ar vaniļas krēmu un avenēm. Brīnišķīgs, maigs, sabalansēts vaniļas krēms kopā ar avenēm bija dievišķīga kombinācija, pēc kuras es tagad ļoti ilgojos (tieši tā, kā viņi mūs brīdina).
Nu, redz, tāds mazs un salds stāstiņš! Nākamreiz, kad turp iešu, noteikti pagaršošu kišu, kanelē un, ja paveiksies, – Pavlovu, ar kuru, kā jau zināt, man ir īpašas attiecības ilgtermiņā. Un, kad saņemšos uz lielākiem tēriņiem, noteikti pagaršošu arī gardos ēdienus no nopietnākā gala – kādu terīni, salātiņus vai vēl ko gardu, kam savu mākslinieka pirkstu (ja ticēt FB lapai) pielicis "Viņš. Cilvēks, kurš pazīst labu ēdienu, jūt katru sastāvdaļu, saprot pilnības garšu. Kaspars Jansons"!
Tā kā iesaku ļauties un radīt sev mazus svētkus, jo arī viens gardums spēj darīt brīnumus un uzburt smaidu mūsu sejās! Neliedziet sev šo prieku un keep in touch, my friends!