Sākotnēji tas, protams, bija pietiekami vērā ņemams iegansts, lai izjustu uz savas ādas restorāna koncepta šarmu, tomēr neaizmirsīsim, ka galvenais visā šajā padarīšanā ir un paliek ēdiens. Zivju ēdiens, lai būtu precīzāk. 

Iedvesmas un pozitīvu vibe pārpildīts dodos ceļā, jau sacerot diferambas un prātā virknējot slavinošas vārsmas, kurās pēcāk rakstot būtu tikai jāievieto ēdiena nosaukumi. Ienākot pārņem sajūta, ka esmu šeit jau bijis – tik detalizēti precīzi viss iepriekš ticis aprakstīts dizaina ceļvežos. Pat sajūtos mazliet neērti, kad saprotu, ka, okei, ir jauki, bet manu sajūtu bloķē iepriekš par šo vietu izlasītais. Neviens jau negrib izskatīties kā nejuslis uz visu pārējo stila gardēžu fona, tāpēc nomācu sevī nekā īpaša sajūtu un cenšos koncentrēties uz maltīti, uz kuru lieku tik lielas cerības. Tikai nepārprotiet, ieguldīts patiešām liels darbs un izcili materiāli, filigrāni nostrādātas detaļas utt., bet nesaredzu to, ko, kā iepriekš izlasīju, vajadzēja pamanīt. Bet ok. Neesmu arī nekāds interjera spečuks, tā kā labāk atgriezīšos pie ēdamās sadaļas. 

Ēdienkartē prevalē aukstās uzkodas no Raw Bar cenu kategorijā 7–15 eiro (neskaitot austeres): dažādi tartari, sevičes un karpačo. Tālāk viena zupiņa, divi salāti, astoņkājis un mīdijas no 9 līdz 12 eiro. Daži veģetārie, dienas speciālais un jūras velšu plate, kā arī četri deserti. Pamatēdienu izvēle – diezgan patīkama un pieejama dažādiem maciņiem (11–29 eiro robežās). Mana izvēle bija sekojoša:

Tunča seviče 10,50

Seviče ir ēdiens, kura pagatavošana notiek, (parasti laima vai citrona) sulā esošajai skābei iedarbojoties uz izmantoto jēlo jūras produktu, kā rezultātā tas bagātinās ar citrusu sulas aromātu bez karstuma izmantošanas. Protams, ir jāpievieno kāda garšviela un zaļumi, bet pats galvenais ir nepārcensties. Diemžēl šoreiz uzskatu, ka ēdiena garša ir upurēta izskatam, jo zem visa pievienotā tuncis vienkārši pazuda. Apelsīns, granātābols un jūraszāles ir tikai daļa no visa, kas atradās uz šķīvja, un ar savām intensīvajām garšām nomāca pašu zivi. Tā kā šis ir piemērs iz dzīves, kad mazāk būtu bijis labāk.

Jūras velšu zupa 11,50

Pasniegšanas veids – nekāds jaunums, bet tāpat simpātiski. Pie galda pienes šķīvi, kurā skaisti izkārtots zupas saturs. Tam virsū uzlej šķidrumu, kurš atšķirībā no citiem restorāniem, kur šādi servē, bija pietiekoši karsts. Tomēr ar skumjām jāatzīst, ka pa lielam tas arī bija viss labais. Zupai praktiski nebija zivju buljona garšas, vien sajūta, ka ēd ar ūdeni pašķaidītu tomātu pastu. Kaut kā savā naivumā biju iedomājies, ka par pamatu zupai šeit kalpos no astēm, asakām un galvām uzvārīts aromātisks zivju buljons, ko savārīs ar tomātiem un pievienos izcili pagatavotas jūras veltes, bet nekā. Arī jūras veltes pagatavotas neviennozīmīgi. Daži zivs gabaliņi sulīgi, bet citi – sausi. Mīdija ok, bet mazā vongole – kā gumija, īsāk runājot – klibi. 

Tālāk grasījos pastāstīt par pamatēdienu ar manu mīļāko zivi – paltusu, bet, kamēr taisījos, tas no ēdienkartes pamanījās pazust. Un labi, ka tā, jo astes gabaliņš ar asakām un pļurīgu ādiņu kopā ar kaudzīti zaļumu un kukurūzas pilnībā diskreditēja šo vietu manās acīs. Tik viduvēju zivi un ēdienu kopumā nebiju gaidījis.

Labākais tovakar ēstais – Fish&Chips! Tam tiešām nebija ne vainas. Sulīga zivs, kraukšķīga mīkla un tīri baudāmas friškas! Mazliet pietrūka sāls. Ne jau uz ceptās mīklas, bet pašā zivī. Bet tā jau tāda globāla mūsu pavāru problēma – nedabērt šķipsniņu sāls. Laikam tajās augstajās pavārskolās nav pastāstīts, ka tas palīdz atraisīt un izcelt garšas. Bet lai paliek. 

Under the sea (jeb jūras eža creme brulee) 9,50

Vai zināt to smaku pludmalē pēc stiprāka vēja, kad jūras krastā ir izskalots milzu daudz aļģu un to var sajust kāpās, krietni pirms pietuvojoties liedagam? Tad, lūk, šī smaka tagad mani vajā no manis paša. Jūtos kā sarijies ūdeni uz pirmā sēkļa, un šķiet, ka nekad netikšu no tā vaļā. Esmu ar mieru atzīt, ka acīmredzot esmu pārāk primitīvs savā ēšanas pieredzē, izpratnē un redzējumā, bet šis man bija par šerpu.

Uz šķīvja atkal pilns ar visādām draziņām, bet jūras ezis, vai arī kas tas nepatīkamais būtu, iekš crème brûlée, nomāc visu. Un, lai gan esmu gatavs eksperimentiem un robežu bīdīšanai, tomēr neesmu gatavs šķebinošai sajūtai pēc deserta un nepārvaramai vēlmei atkal un atkal skalot muti. Bez tam, uzskatu, ka garšām jābūt tīrām, saprotamām un patīkamām. Gribu saprast, ko ēdu, un sajust, ka viss uz šķīvja esošais ir savienojams un veido brīnišķīgu garšu, aromātu un tekstūru buķeti. Šis nebija tas gadījums. Reāli daudz visa kā, neko nevar saprast, un nevienas patīkamas garšas.

Siltais prjaņiks 6,5 (it kā ar sāļo karameli)

Otrs deserts ir pilnīgs pretstats ezim tikai vienā ziņā – tas izskatās drūms un monotons, jā, vienkārši garlaicīgs. Izskatās tā it kā prjaņiks būtu nokārtojies pats zem sevis, piedodiet... Visādi citādi no eža neatpaliek. Tikai šis radīja nelabumu nevis ar dūņām, bet gan ar nenormāli saldo karameļu mērci, kurai pēc definīcijas būtu jābūt sāļai. Pats prjaņiks – diezgan blīvs un smags. 

Kopumā – nekā pozitīva. Apkalpošana – neveikla, viesmīļu ķitelīši izskatās tā, it kā tie būtu nēsāti jau paaudžu paaudzēs (ziniet, kā ir – kad baltu drēbi mazgā neskaitāmas reizes, līdz tā kļūst pelēcīga vai iedzeltena). Bet varbūt tam arī ir kāds slēpts zemteksts, tipa, lai radītu sajūtu, ka restorāns šeit ir jau gadiem. Nobradātās kedas viesmīļu kājās un krītošo galda piederumu troksnis nu nekādi nesasaucās ar to, kam tikām gatavoti. 

Ok. Kamēr muļļāju šo rakstu, konstatēju, ka mainījusies ēdienkarte. Tas man lika sajusties kā lūzerim vēl vairāk. Iznāk, ka aizskrēju uz turieni par agru, par drīz pēc atvēršanās, ko parasti nedaru, un, lai gan tas viņus neattaisno un jau tāpat esmu kļuvis par katra tur strādājošā cilvēka radinieka, drauga vai paziņas ienaidnieku, nolēmu aizčāpot vēlreiz un dot sev (un restorānam) vēl vienu iespēju un cerību uz kaifu no zivs.

Aizgāju vēlreiz. Ko lai saka? Tas rezultējās vēl vienā sabojātā vakarā un pārliecībā, ka nav ko dāļāt apkārt otrās iespējas.

Īsāk runājot, par 11 eirām tiku pie it kā dedzinātā sviestā izpeldināta grilēta astoņkāja (ne jau visa) ar kastaņiem, riekstiem un koji. Un (tas gan nebija nekur minēts) ar riktīgi jūtamiem sāls gabaliņiem. Reāls sveiciens kardiologam. Sviesta vannā dusošie astoņkāja gabaliņi bija garšīgi, un patīkama bija tekstūra, ko ēdienam piešķīra rieksti, tomēr jāsaka, ka tik taukainu garšu un pēcgaršu just nav nekas patīkams. Lieti noderētu kas svaigumam, un sviesta bija krietni par daudz, lai pārsteigtu vai iepriecinātu, bet tieši laikā, lai nošķebinātu. 

Nezin kāpēc pasūtīju arī šniceli ar kartupeļiem. Varbūt tāpēc, ka man garšo šniceles, īpaši Vīnes, vai varbūt tāpēc, ka cerēju – ar gaļu šeit veiksies labāk nekā ar zivi. Atkal kļūdījos. 

Nevienmērīgi nopanēta un nevienmērīgi izcepta. Vietām gaiša, bet vietām – stipri brūna. Un pati gaļa – sausa, plāna, un vienīgā jūtamā garša – panējums. Tagad saprotu, ka, neliekot ēdienkartē vārdu Vīnes, šeit mēģināja izvairīties no salīdzināšanas. Tomēr nedomāju, ka restorāncienīgi ir pasniegt ko šādu, bez tam, par 18 eirām... Amatierisma paraugdemonstrējums un absolūta nespēja izkontrolēt pasniedzamo ēdienu kvalitāti.

Pēdējais, par ko gribu pasūdzēties, ir jūras velšu risotto (15,50) 

Vizuāli – kā atkritumu spainis, kur samests viss kaut kas. Apakšā rīsi. Diezgan blīvi un par daudz al dente. Labā ziņa – jūras veltes pagatavotas labi. Tomēr, kā jau minēju iepriekš, dažkārt mazāk ir labāk, tāpēc nevajag censties salikt šķīvī visu iespējamo, jo tādējādi pazūd fokuss un nekas no šķīvī esošā nevar izcelties.

Šobrīd priecājos, ka šis "Tails" posms ir noslēdzies. Sācies pavasarī un beidzies rudenī. Vienu brīdi jau šķita, ka vairs tur neatgrizīšos, tomēr iesāktais raksts piespieda. Tagad izjūtu gandarījumu, jo zinu, ka jau sākotnēji nekļūdījos. Jauka, gaumīga telpa, stilīgas detaļas un mūsdienīgs koncepts. Bet ļoti švaks ēdiens. Tāds ir kopsavilkums.  

P.S. Nedēļas nogalē  biju pacienāties ar street food, Rīgas Rudens Street Food festivālā. Diemžēl, mani favorīti netika uz Minheni, kur oktobrī norisināsies European Street Food Awards 2022, bet tāpat biju priecīgs nobaudīt ko gardu. Mazliet sīkāk pēc pāris dienām, bet pagaidām – lai jums viss ir forši!