STREET FOOD IN LATVIAN STYLE... WHAT!?
Ielu ēdināšana Latvijā. Joprojām, kad izdzirdu kaut ko par to, esmu izbrīnīts. Un, neskatoties uz to, ka eksistē dažādas pašpasludinātas street food kulta vietas un pat organizācijas, piemēram, "Street food Latvia", kas, ja ņem par pilnu viņu pašu Facebook lapā rakstīto, uzskata sevi par "street food kultūras veidotājiem Latvijā", domāju, ka šajā jomā tomēr esam ļoti, ļoti tālu no... pat nezinu no kā. No kaut kā vērā ņemama vai īpaša, vai autentiska vai jebkā, kas šaurākām vai plašākām ēdāju masām liktu lepnumā izriest krūtis un teikt – jā, tas ir MŪSU, LATVIJAS, street foods! Varam, protams, būt lepni, ka Latvijas vārds izskanējis starptautiski, proti, European Street Food festivālā, kur ieguvām godalgotu vietu 2019. gadā ar Bao Bun un nupat, pērn, ar Itāļu picām. Vai man vienam šķiet savādi, ka mūsu valsti Eiropā reprezentē tvaicētās, no Āzijas nākušās maizītes un itāļu picas? Ko tas liecina par mūsu kulināriju kā tādu?
Domājot par šī gada Rīgas ielu ēdināšanas festivālu Andrejsalā, varu vien piekrist kāda apmeklētāja komentāram par vilšanos. Arī man tas šķita visnotaļ blāvs gan pārstāvēto ēdinātāju, gan organizētības ziņā, un nepameta sajūta, ka esam iemaldījušies kaut kādā privātā piemājas tusiņā, kur visi tīksminās paši par sevi, paralēli mēģinot sapelnīt kādu kapeiciņu, lai kaut cik atsistu ar pasākumu saistītās izmaksas. Saprotu, ka emocijas vissakāpinātākās bija organizatoriem, kā arī dalībniekiem, kuri nenoliedzami cerēja uz "lielo uzvaru" tepat un iespēju doties plašākos ūdeņos jeb uz Minheni, kur noris European Street Food Awards, lai apliecinātu savas spējas pie mums neapgūtajā lauciņā.
Ja tā padomā, ko un kam tas vispār dod? Dzīvojam valstī, kur vēl līdz šim daudzi no īstas malkas krāsns nākušo picu uzskata par apdegušu, kur steikus pasūta labi izceptus un, uzzinot, ka tartars ir no jēlas gaļas, saviebjas. Tomēr tas viņiem netraucē vakariņās notiesāt katliņā izmirkušus, pārvārītus pelmeņus vai ko entās reizes atsildītu, stāstot sev, ka krietna deva krējuma vai kečupa var glābt par padarīt gardu jebko. Labi, tad liekam galdā aizjūras gardumus un lepojamies ar sevi!
Lūk, mani beidzamā Rīgas street food festivāla favorīti!
Pirmkārt, vegāniskais burgers no dzīvespriecīgi krāsainā busiņa Vegstop.lv/Naturli. Tik forši, garšīgi un, piedodiet, – pilnvērtīgi! Es, aktīvs gaļēdājs, biju reālā sajūsmā – tik daudz garšu, tekstūru, aromātu... Notašķījos ne pa jokam, aplaizīju pirkstus un nobalsoju.
Tālāk: Gustame Churros. Jūtu progresu. Cepuri nost! Kraukšķīga garoziņa, viegls, gaisīgs, labi izcepies vidus, cukurs, kas nešķebina. No skata likās, ka būs nedacepti, bet, tfu, kļūdījos. Bija forši! Malači puiši.
Un visbeidzot tāds jokains veidojums – Trapicini jeb maizes doniņa, pildīta ar... pildījumu. Manējos bija cālis saldā krējuma mērcē un jaunlopa gaļa ar čilī. Tas bija really good!!! Maize – supergaršīga (pēc pārdevējas vārdiem – pašcepta), ar kraukšķīgu garoziņu un mīkstu vidu, kas uzsūc mērci. Kabatiņa maizē piepildīta ar sātīgu gaļas mērci. Foršas, sabalansētas garšas, mērens pikantums un vispār forša ideja un izpildījums.
Diemžēl manējie neuzvarēja...
Nekas cits pasākumā mani neuzrunāja. Pat jutos saskumis. Vēlreiz pārliecinājos, ka mūsu ielu ēdināšanas ir drusku izfantazēta un šāda tipa pasākumi, šķiet, tiek organizēti, lai tirgotājiem būtu iespēja justies kā nonākušiem apritē, bet organizētājiem – atķeksēt, ka, jā, pasākums noticis. Uztaisīt vietējā mēroga ažiotāžu, ielikt dažus postus, sarunāt rakstiņus Tasty.lv un vēl šur tur, noorganizēt superprofesionāļu balsošanu par tēmu "labākais starp pieejamajiem" un tad pagozēties saulītē, sajūsmināti spiedzot par vietējo uzvarētāju sasniegumiem kaut kādā mūsu patērētājam un, būsim godīgi, arī industrijas darboņiem maznozīmīgā ārzemju superkonkursā! Sakāt, ko gribat, bet nekas mani nepārliecinās, ka pēdējos gados šajā jomā esam progresējuši, jo no tā, ko redzēju, dveš nemākulības, šaura redzējuma un skumja provinciālisma elpa.