7! B7! (nejaukt ar 007)
Šorīt pēkšņi sapratu, ka laiks skrien! Pats nebiju no sevis to gaidījis, bet laika skriešanas fakts mani reāli nobiedēja. Brīdī, kad apjēdzu, ka kopš mana pēdējā publiskā gastronomiskā izgājiena sabiedrībā pagājuši teju trīs mēneši un ka tas ir noticis pagājušajā gadā, uz brīdi pat sametās šķērmi! Domāju, daļai no jums ir pazīstama sajūta, kad vienā brīdī saproti, ka realitāte netur līdzi gaidām, tāpēc, lai izvairītos no vilšanās, vienkārši nogriezies pa citu ceļu. Tā notika arī ar mani, kad, sapņaini vērojot soctīklos ēšanas jomas kolēģu aktivitātes, kas brīžiem sāka šķist kā vecas, saskrāpētas plates drillēšana, un šmorēšanas paraugdemonstrējumus, kas likās jau iepriekš redzēti, un neveiklos kulināros eksperimentus uz nosponsorēto sadzīves iekārtu fona, sapratu, ka esmu tajā visā it kā mazliet apmaldījies. Tā bija tāda skarba sajūta, kad vairs negribi iet un galu galā arī negribi vairs rakstīt. Vienīgais, kas mierināja: arī daudziem citiem iestājusies radošā krīze, jo kā gan citādi skaidrot visus mēslus, ko diendienā varam redzēt savos telefonu/datoru ekrānos visās iespējamajās platformās?
Nu ja, bet tad izrādījās, ka ir B7! Un nerunāju par vitamīniem un pat ne par ģitāras akordiem. Nē, mans stāsts būs par restorānu ar lielo burtu. Nu, burtu B, protams! Jeb, viņu pašu vārdiem runājot, – par nelielo brasērijas tipa restorānu uz klusas ielas Rīgas centrā.
Iesākumam mazliet iz vēstures. Valtera restorāns Vecrīgā, kas manā atmiņā paliks ar covidlaika pieredzi, kad rakstīju: ""Valtera restorāns" un tā šefs #ValtersZirdziņš arī nolēmis nečīkstēt, bet darīt un pie sava restorāna, no improvizēta kioska lodziņa, tirgo svaigi ceptu, pašu rokām lolotu saldskābmaizi un sendviču komplektu. Smaržīgs, mīksts un skaists maizes klaipiņš un gardas, bagātīgi pildītas un sātīgas trīs veidu sviestmaizes. Komplektā seši sendviči – pa diviem ar zivi, gaļu un veģetārie. Super ideja, super garša un super attieksme. Bauda acīm un vēderam!" Jā, tolaik, kad bijām izmisuši no neziņas, bez gaismas tuneļa galā, globāli čīkstošu uzņēmēju ieskauti, ēdinātāji, kas cīnījās un radīja ko īpašu, bija retums, tāpēc manā atmiņā šie ir gardākie, sātīgākie, kvalitatīvākie sendviči ever! Un tad nāca "Albatross" – priežu ieskauts sapnis jūras krastā ar malkas krāsni, ierauga maizi un zivtiņu. Nonākot tur, biju gatavs palikt, līdz nāve mūs šķirtu... Un tagad "B7"! Atkal vieta, kur gribu atgriezties atkal un atkal. Un atkal. Plate griežas un liegi dzemdē laimi telpā, pats šefs Zirdziņš sveicina, aicina, kārdina, maiga krēsla nolaižas pār telpu, un uz mirkli sajūties kā bērns pasakā ar laimīgām beigām un saproti, ka vēl ir prieks, vēl ir laime, vēl ir! Un, jā, ir vēl vieta, kurā atgriezties!
Telpa neliela, lakoniska un ļoti patīkama, ēdienkarte kompakta, bet ļoti pārdomāta, pieraksts obligāts. Brīžiem jutos kā izredzētais vien tāpēc, ka varu šeit sēdēt un baudīt! Un ēdiens! Līdz šim domāju, ka dievu ēdiens ir gogelmogels (vismaz tā man toreiz teica lielais brālis), ko, trīcot rokai, paslepus ēdu bērnībā, bet tagad zinu, ka lielajiem cilvēkiem tas ir šeit. "B7".
Noteikti palūdziet maizi! Liela rika tikko pašceptas maizes un šķīvja maliņa ar sviestu! Pat ja neēstu neko citu, jau būtu laimīgs!
Foreles seviče, citruss, cigoriņš (puntarelle), citronu eļļa
Maiga zivs ar patīkamu citrusa aromātu, kraukšķīgs, viegli marinēts itāļu cigoriņš (ļoti līdzinājās fenhelim), kas piešķir gaistošu rūgtumu, un sīpols. Tik vienkārši, bet tai pašā laikā perfekti! Katrs kumoss kā sapnis!
Ibērijas cūkgaļa (secreto iberico) un lēcu sautējums
Īsts Ibērijas noslēpums! Cūkgaļa iekšā rozā, bet no ārpuses jauki glazēta, bet lēcu sautējums – īstā ēdiena zvaigzne! Krēmīgs, aromātisks un brīnišķīgi harmonē ar dārzeņiem! Gribēju tajā ienirt un nekāpt ārā...
Dienas zivtiņa – menca
Skaists, izcili izceptas zivs gabals, pērļu kuskuss, kurā – ceru, ka nekļūdos, bet varu apzvērēt – sagaršoju mango gabaliņus, gaisīgā mērce kā tāds maigs mākonītis šķīvī, neliels čili piesitiens un kraukšķīgs, svaigs fenhelis! Pat tagad, pāris nedēļas pēc tam, kad šo baudīju, vēl aizvien izjūtu sajūsmas trīsas, kas mani pārņēma, šo baudot!
Un desertiņi – Tiramisu vs. Putota karamele, šokolāde, marakuja
Lai gan neesmu desertu cilvēks, tomēr spēju novērtēt labu garšu, patīkamu tekstūru un paliekošas ilgas pēc nākamās reizes. Neviens no diviem jebkurā citā vietā nebūtu mana izvēle nr. 1, bet šeit, kur tās bija vienīgās desertu opcijas, pamielojos ar abiem. Tiramisu tieši tāds, kādu to sagaidām, – krēmīgs, ar kafijas aromātu un biezu kakao kārtu salduma nomākšanai. Otrs deserts, kā saka francūži, convient a tout le monde (ceru, ka māte Google iztukloja pareizi – der ne katram). Es personīgi neesmu ne karameles (salduma dēļ), ne marakujas (kauliņu dēļ) fans, tomēr jāsaka, ka arī šis deserts sniedza interesantu baudīšanas pieredzi, dažbrīd gan noskurinoties, bet tas gan vairāk spēcīgo garšu, nevis nepatikas dēļ.
Atzīšos, ka promejot mani pārņēma divejādas sajūtas – vispirms jau skumjas, ka šis piedzīvojums ir beidzies, bet tad sajūsma, ka varēšu to darīt atkal un atkal, un atkal...
Tā kā paldies, Valter Zirdziņ!
Un, ziniet ko, nemaz nekaunos kļūt pārlieku emocionāls, jo šo maltīti atcerēšos vēl ilgi, un līdzīgi kā kāda mana uzticama domubiedre, kas arī šim ir gājusi cauri (atļaušos citēt): "...nespēju noticēt, ka kas tāds bija man uz šķīvja un manā mutē, (arī es) ēdot iekšēji raudāju no laimes un esmu sajūsmā, ka Rīgā ir vieta, kur ēdiens ir bauda un laime!" Labāk pateikt nav iespējams!
Novēlu šo arī jums visiem un tiekamies, cerams, ātrāk nekā citās reizēs! Lai jums forši!