BITĪT KAPOS... JEB SADZĪVISKAS AINIŅAS AR BEIGTU LOPU

Šoreiz neesmu īsti uz pļāpāšanas viļņa. Nav jau tā, ka būtu apvainojies vai iegrimis grūtsirdībā. Nē, vienkārši rakstu tomēr par ēdienu un šī reiz ir tā reize, kad viss cits būtu lieks. Pats ēdiens jau deva tik daudz vielas rakstīšanai, ka gandrīz būtu lieki ko piebilst...
Švaks ēdiens restorānos nu jau kļuvis par normu, un attaisnojumi tam ir vienmēr, un, spriežot pēc tā, ka ciet aizveras tikai daļa, švaka ēdiena cienītāju rindas neplok. Tā diemžēl ir mūsu dzīves realitāte – nevis naudas trūkums, bet gan pilnīga neizpratne par to, par ko vispār ir vērts maksāt.

Esam klāt. Pagaidām viss it kā labi. Kad pāriet pirmais mulsums par sezonālo ēdienkarti novembra vidū, kurā figurē tādi ēdieni kā cepti jaunie kartupelīši ar gailenēm un vasaras lapu salāti, tad ķeros vērsim pie ragiem vai, mazliet pārfrāzējot, – bitei pie dzeloņa. Un šobrīd mani nemulsina tas, ka bitēm dzelonis miera stāvoklī ir paslēpts vēderā, jo manā uztverē (tajā brīdi gan tā vēl nedomāju) šī konkrētā melnā bite ir vien tāds mītisks personāžs, kas ir nosūtīts uz zemi kāda ļauna mērķa vārdā. Jo kā gan citādi viens no ēdieniem, kas gan nosaukts cita lopiņa ķermeņa sastāvdaļas vārdā, tik ļoti līdzinātos kādas mistiska melno bišu saimes vēmekļu (tādi taču eksistē!?) kaudzei?  

Lai gan neesmu kādas sazvērestības teorijas piekritējs un daļā Resto-Rātors restorānu esmu bijis, un guvis pat ļoti patīkamu pieredzi, šoreiz mokos pilnīgā neizpratnē, jo, atskaitot  salātus un lielu kannu ar tēju par adekvātu cenu, viss pārējais bija zem katras kritikas. Un tiem, kas kārtējo reizi sev vien zināmu iemeslu dēļ mēģina šo visu aizstāvēt, gribu teikt – tas ir latiņas jautājums.

Rostbifa salāti – Fermera gaumē EUR 11,50

Gaļa salīdzinoši labi pagatavota, oliņa balansē pārvārīšanas robežas, tomāts kā jau tomāts, tomēr ar mizu vārītus-apceptus kartupeļus labprātāk ēdu sezonas sākumā, nevis rudens beigās. Iespējams, ka šeit viss ir ar nobīdi, ja reiz sezonas piedāvājumā gailenes, gaspačo un jaunie kartupelīši... Labā ziņa, ka visas salātu lapas ir apviļātas mērcē, kā rezultātā nav jāēd sausa zāle, bet sliktā ziņa, ka mērce ir ļoti taukaina.  Kad ēdu šos salātus vēl neko nezināju par to, kas mani sagaida turpmāk, tāpēc ēdot biju diezgan kritisks. Bet, protams, jau pēc neilga brīža viss sagriezās kājām gaisā, un, ja runājam par naglām, kas, kā zinām, ir divu veidu – vakara un pakaļā, tad šis, pretēji visam citam, kļuva par pirmo...

Cepts teļa stilbs, garšaugu marinādē, pagatavots zemā temperatūrā. Pasniedz ar Latvijas bukstiņputru, pastinaka biezeni un kartupeļu konfitu EUR 16

Nu, tā. Lasu, kas rakstīts ēdienkartē, un spriežu: kas slikts var notikt ar teļa stilbu, īpaši, ja tas ir iemarinēts garšaugos un pagatavots zemā temperatūrā, tātad tas noticis ilgi un prātīgi, kā rezultātā gaļai vajadzētu būt sulīgai, mīkstai un aromātiskai; pastinaka biezenis vispār ir man ļoti mīļš, un vienmēr esmu priecīgs to nobaudīt, bet vārda Latvija atrašanos ēdienkartē pirms bukstiņputras vispār uztveru ar vieglu smīnu, jo cik tas jau pierasti iebakstīt ar to acī jebkurā sakarībā... Tajā brīdī vēl nenojautu, ka visas manas asociācijas izrādīsies aplamas, jo acīmredzot gaļas pagatavošana bija aprāvusies pusmastā, tāpēc tā bija sīksta un, starp mums runājot, arī ne visai aromātiska; valstiskā mēroga putriņa bija kā visur citur, bet pastinaka biezenis – pilnīgi auksts! Jā, jā, ne remdens, ne silts, bet pilnīgi auksts. Tomēr pirmais pārsteigums šajā visā pārpratumu pilnajā ēdienā bija kaudze ar apceptu un pilnībā atdzisušu bekonu, ar ko neveikli tika nomaskētas cīpslas, kas kādreiz saturēja stilba gaļu pie kaula, bet tagad mētājās ap to, kā tādi остатки прежней роскоши.

Rakstu šos vārdus un pilnīgi jūtu, kā visi, kas Facebook ir aplūkojuši manis publicēto daudzsološākā ēdiena bildi, ar nepacietību trinās un gaida... Vienīgais, ko vēl pirms tam gribu piebilst, ir tas, ka nevajadzētu ēst neko, kas izskatās šādi, pat nerunājot par situāciju, kad par to prasa naudu, jo, ticiet man, jebkura veida sautējumu, sacepumu un jebko citu folijā, podiņā, pergamentā vai vienkārši uz pannas var pagatavot ne tikai gardu vai vismaz ēdamu, bet arī pilnīgi noteikti arī acij tīkamu. Tāpēc izjutu patiesu lepnumu par lielākās lasītāju daļas reakciju, kas pirmo reizi pa visu Ēstmīļa laiku, lika man tik traki smieties

Pergamentā cepta liellopa mēle ar dārzeņu ragū un sieru EUR 12,50

Kad lasīju ēdienkartē, tad iedomājos lielu mēles šķēli, kas, kā jau mēlei pienākas, ir tādā ideālā mēles gatavības pakāpē, kad tā nav par cietu vai par mīkstu, jo citādi tā ir stiegraina vai pretējā gadījumā – kā švamme, tai apkārt krāsainu, mazliet kraukšķīgu dārzeņu ragū un siers... jā, siers man kaut kā tajā visā īsti neierakstījās, bet nekas, būs taču tā mēle un dārzeņi, un tas viss būs ideāli pagatavots un skaisti pasniegts pergamenta maisiņā... tāpēc, saņemot šo... kas izskatījās kā fucking sūdu kaudze... manai neizpratnei, maigi sakot, nebija robežu... Un varu tikai apbrīnot cilvēkus, kas ir uzdrošinājušies pievērt acis, to ieēst un vēl atzīt par labu esam... Ceru, ka novērtēsiet kādu upuri nesu, šo pagaršojot, un, jā, nākas atzīt, ka garšo tāpat, kā izskatās, jo nekādi nevarēju atrast pat nieku pozitīvā. Viss tādā kā pļockā, pie kam dažās vietās ēdiens pilnīgi piecepies pie papīra un nenāk nost. Un, kā parasti saka kāds mans labs draugs un domubiedrs – man ir kauns! Jā, un man arī ir kauns, ka kas tāds vispār ir iespējams.

Latvijā audzēta, vesela forele, pagatavota baltvīnā, pasniegta ar sviestā glazētiem dārzeņiem EUR 14

Visas šitās dzejas vietā nosauktu šo ēdienu vienkārši par foreles pēdējo kliedzienu. Tā vien šķiet, ka viņa kliedz – nēēēēē-ē-ē-ē... un acis, neko neredzot, veras tukšumā... Tagad gandrīz droši zinu, ka tad, kad veselība vairs neatļaus masveidā uzpildīties ar apšaubāmas kvalitātes ēdienu, varēšu sevi veltīt šausmu žanram, jo tālu no tā neesmu arī šobrīd. Izlaižot zivtiņas piedzīvotās mokas un nerealizētās cerības, pieturēšos pie faktiem. Un fakti ir sekojoši: nezinu, ko šajā gadījumā nozīmē pagatavota baltvīnā, lai gan, ja pieturamies pie rakstītā, vienīgais, kas nāk prātā, ir sautēt vai vārīt, kas abējādi šķiet tālu no patiesības, jo kāpēc gan kāds gribētu vārīt zivi baltvīnā? Tas pat varētu būt atjautības uzdevums – gatavots baltvīnā, bet nav ne cepts, ne vārīts, ne sautēts un negaršo pēc baltvīna, un ar izmisumu acīs! Uzmini nu, kas tas ir? Nu, ja, tā taču Melnās bites veselā forele!

Bet, ja nopietni, tad zivij bija ļoti izteikta, mazliet rūgtena zivs garša, nu, tā, par kuru parasti nesajūsminās; āda bija mīksta un tāda kā gluma, bet, ņemot vērā, ka forele visa bija kā sviesta vannā pabijusi, tas nav jocīgi. Kas bija domāts, nosaucot dārzeņus par glazētiem sviestā, nezinu, tie bija vienkārši dārzeņi bez garšvielām vai kā cita īpaša. Tāds Svara vērotāju sapnis, ja neskaita sviesta vannā pabijušo zivtiņu.

"Melnās bites" medus torte ar šūnu medu un burkānu saldējumu EUR 6,80

Nu, ko vēl? Vai patiešām šeit domā, ka labai medus tortei vajag piekombinēt klāt zemenes, šokolādes gabalu, apelsīna daivu, saldējumu, medus šūnas un drupinātu viskautko? Varbūt viņi vienkārši zināja, ka kūkas biskvīti ir krietni pārcepti un pēc garšas ir uz deguma robežas vai ka starp kārtām sapildītais, lai kas tas arī būtu, nepilda savu funkciju un nepadara ļoti sauso kūciņu ne par gramu patīkamāku. Bet priekš kam tad likt uz to visu veselus divus milzīgus gabalus? Un vēl tas burkānu pārpratums – ūdeņains un bez garšas.

Marcipāna-aveņu bezē kūka ar aroniju un lavandas mērci EUR 7,50

Bezē priekš manis ir kā sarkana lupata vērsim, tas nav nekāds jaunums. Un tai pat nav jābūt Pavlovai. Tā var būt vienkārši bezē kūka. Pat nezinu, ko iedomājos, izlasot nosaukumu, un kur snauž mana iekšējā balss. Galu galā mans mērķis nav klaiņot apkārt un izvēlēties vissūdīgāko ēdienu, lai tik būtu par ko sulīgi uzrakstīt! Nē! Mans mērķis ir pilnīgi cits, bet tai skaitā pilnīgi noteikti ēst garšīgu ēdienu. Tāpēc katru reizi, saņemot ko pilnīgi pretēju gaidītajam, it kā mazs gabaliņš pozitīvā manis aiziet nebūtībā kopā ar miskastē izmesto ēdienu. Un, ja kas, tad tieši pārtikas atkritumi sastāda lielāko atkritumu daudzumu uz pasaules...

Lai būtu skaidrība par šo, tad atkal divi palieli, nenosakāmas masas kūkas gabali, kas primitīvi aptīti ar marcipāna loksni. Kur solītais bezē, kur avenes? Un, ja godīgi, šļaksts uz šķīvja, kas pēc sajūtām atgādināja mazliet glumu, bezgaršīgu kompotiņa šķidrumiņu, nemaz negaršoja ne pēc aronijām, ne pēc lavandas. Varbūt pat labi, jo nez kā šīs divas garšas varētu iet kopā. Labāk būtu pārbēruši ar sauju aveņu, nevis iesprauduši kaltētu pitaijas šķēli, kuras āda, bez tam, vispār nav ēdama... tad vismaz attaisnotos aveņu piesaukšana nosaukumā.

Tādas globālas mieles pēc apēstā sen nebiju piedzīvojis. Jāatzīst, ka Bitē reiz jau biju, vēl pirms savas rakstniecības pirmsākumiem. Vēl tad, kad vienkārši ēdu, ja garšoja un neēdu ja negaršoja, un tad tas tik ļoti dzīvot netraucēja, jo vienkārši neiedziļinājos. Tomēr ne mirkli nenožēloju to, kas mainījies, jo tagad ēdienu uztveru daudz personīgāk un emocionālāk, kas neveiksmju gadījumos ir ļoti skumji, bet veiksmju gadījumos sagādā nenormāli krutu gandarījumu!

P.S. Atcerieties, ka šajā pirmssvētku laikā, labāk ir pacienāties ar izcilas kvalitātes, trauslām un gardām piparkūkām, nevis ar apšaubāmas kvalitātes pseidosmalkām uzkodām... ko arī jums visiem novēlu.

Nav komentāru

Komentēt