LAI DZĪVO ITĀĻU KARALIS!!! ITALISSIMO!!!
Nu, tā. Ļoti gribas ķerties vērsim uzreiz pie ragiem, bet nedrīkst novirzīties no iemītās taciņas, un pirms tam mazliet jāuzsit klačiņa.
Tāds zīmīgs laiks mums visiem un, atkarībā no savas patriotisma pakāpes, to cenšamies arī parādīt visiem apkārtējiem. Protams, jauki, ka varam paust savu viedokli publiski un nospļauties par to, ka tas visiem ir pie kājas un ka nekas tāpat nemainīsies. Jauki, ka varam izlikt publiskai apskatei savas sarkanbaltsarkanās kotletes, cepumiņus vai kūkas un izlikties, ka tādējādi paužam savu patriotismu, nevis vienkārši piesedzam savu triviālo tā (patriotisma) izpratni. Atstāšu to katra paša ziņā, lai gan pats tā īsti gan nesaprotu, ar ko simtgade atšķiras no deviņdesmit septiņgades vai no simtu četrgades, bet saprotu to, ka patriotisms vispārākajā pakāpē acīmredzot izpaužas tieši apaļajos gadskaitļos. Jo kā gan citādi, neskatoties uz visiem sūdiem, tāds piķis tiktu atvēlēts šaušanai gaisā, dekorācijām un visam pārējam, kam it kā vajadzētu atspoguļot mūsu mīlestību un lepnumu par šo valsti. Īsti nesaprotu, kāda tāda mīlestība un lepnums caur to tiek eksponēti.
Es, piemēram, esmu lepns par savu ģimeni, viņu sasniegumiem, idejām un attieksmi, par darbu, ko ikdienā daru, arī mazliet par to, ko rakstu, kā audzinu savus bērnus un par daudzām citām taustāmām un mazāk taustāmām lietām, kas viennozīmīgi padara manu un manu tuvinieku dzīvi jēgpilnāku. Mēģinu šo lepnuma sajūtu kultivēt saprāta robežās un neatkarīgi no jubilejas. Un, ziniet ko, spraudiet to auseklīti pie atloka vienmēr un dariet savu darbu, lai kāds tas arī nebūtu, uz izcili vienmēr, tad arī ar mūsu valsti viss būs kārtībā! To es jums saku!
Bet nu pie ēdiena. Patiešām ļoti žēl, ka šajos svētkos nevaru palepoties ar ko vietēju, tradicionālu, patriotisku vai kā citādi cieši saistītu ar lielo jubileju. Nupat piedzīvojām restorānu nedēļu, kuras vadmotīvs, cik noprotu, bija tas pats jau novazātais 100, un katram tajā iesaistītajam restorānam bija reāla iespēja apliecināt sevi zem simtgades karoga, bet diemžēl nekur skaļi nav izskanējuši sajūsmas izsaucieni šajā sakarā, tā kā šodien dodos pie jums ar stāstu par ko labu no citas puses.
Jāatzīst, ka līdz šim apmeklētie restorāni, kas pozicionē sevi kā vietas, kur nobaudīt autentisku itāļu virtuvi, ir nesušas tikai un vienīgi vilšanos. Jau sen garām ir tie laiki, kad bijām pārliecināti, ka itāļu virtuve nozīmē vien pastu un picu, lai gan tieši tie ir ēdieni, ko visbiežāk sastapsiet uz Itālijas tūristu takām, jo, tieši tāpat kā mēs mēģinām iestāstīt tūristiem, ka ikdienā pārtiekam no zirņiem ar speķi, bukstiņputras un tā, ko var dabūt Lidiņā, itāļiem arī jāuztur sava leģenda par to, ka katra kārtīga itāliete taisa pastu un cep superpicu.
Itāļu virtuve, manuprāt, iemieso sevī visu to, ko vēlos redzēt mūsu pašu ēdienos. Tas ir siltums, garša, aromāts, attieksme, aizrautība, autentiskums, lepnums un cieņa (un, jā, vēl joprojām runāju par ēdienu) tāpēc pieverot acis tik pat labi varu iedomāties, ka tas ar mani noticis kur citur. Bet, nē... Lielu daļu no minētā izjutu jaunajā Italissimo. Neiedziļināšos, kas kam, kur pieder un kas, kur vēl šmorē, vien piebildīšu, ka šo radījuši profesionāļi, kas sevi jau pierādījuši mūsu vietējā ēdināšanas pasaulē. Pat nezinātājam kļūst skaidrs, ka šis projekts ir ilgi lolots un iznēsāts, nevis sasteigti parauts vaļā ar domu, ka gan jau procesā visu piekoriģēsim. Tas manī vieš cerību, ka šī izmēru ziņā milzīgā, bet sajūtu un ēdiena ziņā manam ideālam pietuvinātā restorāna dzīvība neaprausies pirmajā pusgadā pēc atvēršanās un, iespējams, ka kļūs par vienu no iecienītākām arī mūsu pašu ēdamvietām.
Pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem tik daudz laika pavadīju lasot ēdienkarti un nespējot izvēlēties. Nācās vēlmju sarakstu noreducēt no 9 ēdieniem uz krietni mazāk un svēti sev apsolīties, ka pēc neapēstajiem ieradīšos vēl kādā citā reizē pēc iespējas tuvākā nākotnē. Tāpēc šoreiz izvēle krita uz salīdzinoši viegliem ēdieniem, pēc kuriem nebija ne miņas no smaguma vai kādām citām negatīvām sajūtām - vien prieks un pat neliela eiforija...
Vidusjūras astoņkāja karpačo EUR 11,85
Reiz jau ko līdzīgu, kā vēlāk gan izrādījās, tikai pēc nosaukuma, biju ēdis pirms kādiem pāris gadiem pērnajā Rivierā, tāpēc izjutu nelielu bijību par iespējamo līdzību. Tomēr manam bažām nebija nekāda pamata - astoņkājis brīnišķīgi pagatavots, ne miņas no gumijas sajūtām, mazliet mandeļu skaidiņas tekstūrai un garšu dažādībai, pavisam nedaudz zaļumu, pesto un mērcīte, viss tieši tik, lai garšu papildinātu un izceltu, nevis lai pārsistu un nomāktu.
Vitello tonato EUR 9,75 (Maigas teļa gaļas šķēles krēmīgā tunča un garšsakņu mērcē)
Nu, nu, kas tad tas par zvēru? Izklausās kā mūzika un garšo kā sapnis! Līdz šim mūsu restorānos to nebiju sastapis, tāpēc traki nopriecājos! Ideāli pagatavota, plānās šķēlēs sagriezta teļa gaļiņa, kas pārklāta ar biezu, bagātīgas garšas mērci! Šo varētu ēst spaiņiem, atbildu par saviem vārdiem!
Bagātīgā jūras velšu zupa (ar Ātes fileju, Tīģergarnelēm, okeāna Ķemmītēm, Kalamaretti, melnajām mīdijām) EUR 11,85
Vienmēr kļūstu uzmanīgs, kad izlasu vārdus - bagātīgs, īpašs, speciāls. Tas man liek domāt, ka ēdiens pats par sevi neko neizsaka, tāpēc tam jāpievieno kāds vārds, vēlams pārākajā pakāpē, lai piešķirtu tam īpašu nozīmes nokrāsu. Katrā ziņā līdz šim tieši ēdieni ar izskaistinātiem nosaukumiem ir likuši vilties visvairāk, tāpēc, jau iepriekš gatavojoties nepatikšanām, izvēlos šo. Un, ziniet ko, tā bija labākā jūras velšu zupa, ko esmu ēdis pat nezinu cik ilgā laika periodā! Nerunājot nemaz par to, ka visi nosaukumā pieminētie lopiņi patiešām bija šķīvī, pati zupiņa bija fantastiska - svaiga, aromātiska un izteiksmīga! Cepuri nost!
Jūras velšu risoto ar tīģergarneļu bisku EUR 14,85
Lai viss stāsts neizklausītos pārāk salkans pievērsīšos risoto. Vēl viens ēdiens, kura esamību ēdienkartēs gandrīz nekad neignorēju, kā rezultātā esmu pagaršojis jau tik daudz pseidorisoto variantus, ka pašam jau metās nelabi. Izcilniekus varu saskaitīt uz vienas rokas diviem pirkstiem un šis, diemžēl, nav viens no tiem. Jauki, protams, ka jūras veltes nav žēlotas un tās ir pagatavotas diezgan labi, bet pats risoto diemžēl nav īpaši padevies. Iespējams, ka steiga nodarīja skādi, jo sajūta tāda it kā rīsi būtu savārīti pārāk ātri un viss pārējais nav tici līdzi. Rīsi al dente, bet tie it kā ir atsevišķi no visa pārējā - trūkst krēmīguma, garšas dziļuma un vienota aromāta. Sajūta, it kā viss gatavots atsevišķi, vien beigās salikts vienā traukā.
Pavlova ar ķiršu ievārījumu un rikotas siera krēmu EUR 6,85
Ak mans dievs!!!! Te tā ir - sapnis acīm, prātam un vēderam! Tagad točna zinu, ka iepriekšējā dzīvē biju dzejnieks! Un lai man nestāsta, ka ir neiespējami pagatavot Pavlovu tā kā tai jābūt - vieglu, gaisīgu, trauslu. Un nesezonas laikā, gaiša doma - izmērcēt ogas sīrupā, lai tās saldas un gardas, nevis vienkārši sarkanas un bezgaršīgas. Vienīgi, radās aizdomas par ķiršu ievārījumu, nu ļoti tas līdzinājās kam citam, bet lai nu paliek, tas tāds sīkums uz visa pārējā fona...
Tāds, lūk, Vidusjūras sapnis vasaras (rudens) naktī. Man personīgi, vismaz spriežot pēc nosaukumiem, šeit būs vēl ko baudīt kādas reizes trīs, tā kā ļoti ceru, ka nenāksies sarkt par savu sajūsmu...
P.S. Šeit iederētos Oda priekam, bet to jau jūs varat padungot paši...