RUDENS RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA. BEIDZOT! PATĪKAMI! KILIMANJARO!
Pirmais, ko pamanīju, bija jaunie "topa" produkti, kas acīmredzot nākuši iepriekšējās sezonas favorītu reņģes un rupjmaizes vietā - rudens sēnes, mārutki, cidonijas, jērs, stirna, briedis, dažādu lopiņu vaigi, ziedkāposts, kas pagatavoti lēni, dedzinot, dūmojot, pašiem marinējot, kā arī tādi svešvārdi kā konfits un velute, kas nezinātājam varētu šķist vismaz kaut kas no molekulārās gastronomijas.
Šajā brīdī jau sajutu gandrīz azartu un vienīgais, kas atlika, bija nekļūdīties vietas izvēlē. Un es nekļūdījos.
Ir tādas vietas Rīgā, kur nekad nav būts un pat nav bijusi vēlēšanās tur būt. Viena no tādām bija "Kilimanjaro". Dažādu apstākļu sakritības rezultātā tieši uz šo restorānu krita mana izvēle. Vispirms, šeit nekad nav būts , tad, un tas nav mazsvarīgi, pats restorānu nedēļas piedāvājums - ēdieni mani iekārdināja, katrs no trim ēdieniem mani uzrunāja un kopā ar ērto restorāna atrašanās vietu noteica manu izvēli. Un tā, rezervējot galdiņu jau divas nedēļas iepriekš, gandrīz sajaucot apmeklējuma dienas un mainot kompāniju, sestdienas pievakarē devos (ko tad vēl nezināju) savās pēdējā laika (diezgan ilga) labākajās vakariņās.
Ienākot restorānā, saprotam, ka šovakar šeit ir paredzēti vairāki banketi, bet šobrīd esam šeit vienīgie. Nekavējoties pie mums pienāk viesmīle Sandra, kas laipni piedāvā noģērbties un ierāda mums galdiņu zāles attālākajā stūrī. Tiek piedāvāti dzērieni un vakars var sākties.
Kompliments no šefpavāra - grilēts cukīnī ar mocarellas sieru, siera/ceptu ķiploku biezeni un violeto burkānu biezeni (iespējams, ka kādu sastāvdaļu nosaucu neprecīzi). Dažādas garšas, dzīvespriecīgas krāsas, jauks noformējums un sajūta, ka viss izdosies.
Brieža gaļas žuljēns, pasniegts ar dārzeņu tapām un svaigu timiānu.
Žuljēns ļoti garšīgs, gaļa ļoti mīksta un tās ir daudz. Mērcīte krēmīga, maiga un tieši tāda kā jābūt. Klāt divas mazas maizītes ar tādu kā dārzeņu sautējumu. Viss tik patīkams un pieklājīga izmēra, ka tas, ka neatradu svaigo timiānu, mani nemaz neapbēdināja. Un apkalpošana - neuzkrītoša un profesionāla, sirsnīga un patīkama. Jā, un ja kas, vēl joprojām restorānā esam vieni un fonā skan nevis afrikāņu iedzimto ritmi, bet savās samtainajās balsīs dzied Louis Armstrong un citi džeza spīdekļi.
Žuljēnam seko pārsteigums - jāņogu un plūmju sorbets, garšas kārpiņu attīrīšanai, kas ir ļoti atsvaidzinošs, nedaudz skābens un reāli atsauc atmiņā vasaru....
Rozmarīnā un brūklenēs briedināta cūkgaļas fileja, pasniegta ar melnajos piparos un ziedu medū karamelizētām baravikām, siera risoto un šalotes sīpolu marmelādi.
Pēdējā laikā sāk likties, ka pavāri vairāk uzmanības cenšas pievērst ēdiena noformējumam, nevis garšai un kvalitātei. Acīmredzot domājot, ka klients apžilbs no skata uz šķīvja un nespēs vairs objektīvi spriest. Šeit tā nav. Ēdiens pasniegts skaisti noformēts, acis priecē dažādās krāsas, cienījamais porcijas izmērs un brīnišķīga garša. Nevaru apgalvot, ka sajutu rozmarīnu vai brūklenes cūkgaļas filejā, bet droši varu teikt, ka gaļiņa bija sulīga, mīksta, garšīga un skaista! Siera risoto bija nedaudz par blīvu un stingru, bet garša un rīsu konsistence bija tāda kā vēlējos. Šalotes sīpolu marmelāde ļoti garšīga, burkānu biezenītis brīnišķīgā krāsā un baravikas, lai gan likās vienkārši apceptas un bez kādas īpašas karamelizācijas, bija ļoti garšīgas un patīkamas struktūras. Šajā brīdi bijām jau kā apburti, pat īsti nezinu no kā! Vis drīzāk tas bija tāds sajūtu komplekts kas radās no ēdiena, atmosfēras, apkalpošanas! Jā, un vēl joprojām esam vieni visā restorānā!
Desertā, baltās šokolādes uzpūtenis ar cidonijām, pistācijām, un lazdu riekstu karameli. Brīnišķīgas vakariņu nobeigums! Baltās šokolādes uzpūtenis viens pats ir pārāk salds, bet tikko papildināju to ar cidoniju, dzērveni un pistācijām, tā uzreiz sapratu, kā šis ēdiens ir domāts. Dažādās tekstūras un garšas - sākot ar ļoti saldu, beidzot ar saldskābu un skābenu, sākot ar maigu un gaisīgu, beidzot ar stingru, kraukšķīgu un drupenu! Un atkal patīkams noformējums un uz šķīvja viss saprotams un pazīstams!
Šajā brīdi, restorānā vairs neesam vieni un kārtējo reizi pārliecināmies, ka Rīgu ir apsēduši Japāņu tūristi, kas jebkurā, pat vissmalkākajā vietā ar vispatīkamāko atmosfēru var ienest bistro sajūtu, ar savu skaļo, uzbāzīgo, aktīvo runāšanu, sēdēšanu pie galda virsdrēbēs un specifisko uzvedību.
Tiešām pārsteidzoši, kā vakariņas, par kurām neloloju nekādas dižās cerības, izvērtās pēdējā laika jaukākajā gastronomiskajā piedzīvojumā. Noteikti apmeklēšu "Kilimajaro" vēlreiz, lai pārliecinātos, ka tas viss nebija sagadīšanās, bet tā šeit vienkārši ir.
Liels paldies viesmīlei Sandrai, kas arī bija šīs veiksmes daļiņa un ar nepacietību gaidu nākošo Rīgas restorānu nedēļu, lai atkal mestu izaicinājumu sev un ļautos jauniem piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem.
Nē, nē neuztraucieties! Tik ilgi nebūs jāgaida, jo jau top apraksts par pēdējā laika neveiksmīgāko vakaru - restorānā "Allumete"
Un kas teica, ka ēdam lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu?