SIGULDAS VILŠANĀS - (ŠVAKĀ) GARŠAS FREKVENCE
Grūti spriest kāda bija šī pasākuma apmeklējumu statistika, bet spriežot pēc ēdiena kvalitātes un tukšās restorāna zāles sestdienas pusdienlaikā, šķiet, ka siguldiešu aktivitāte ārpus mājas ēšanas sakarā nav īpaši liela un ka pārējās Latvijas ēst baudīt gribētāji arī gluži neraujas noprovēt, ko tad sameistarojis vietējais šefpavārs kādā no Siguldas viesnīcu restorāniem.
Negribu ieslīgt tukšās diskusijās par tēmu gribēšana un varēšana, vienīgi piebildīšu, ka priekš sevis esmu noformulējis divus ieteikumus pavāram:
1) uzliec uz šķīvja visu, kas paredzēts ēdienkartē
2) pārbaudi (pagaršo) ko pasniedz
Ja tiks ievēroti vismaz šie divi ieteikumi, esmu drošs, ka varēšu savu blogu klopēt ciet, jo kam gan interesē tas, cik visur ir labi, skaisti un garšīgi?
Atgriežos pie Siguldas restorānu nedēļas. No visām ēdienkartēm, kas atklāti sakot mani ne īpaši uzrunāja, izvēlējos to, kura bija visvairāk pārpildīta ar dažādiem svešvārdiem, kas varēja liecināt vai nu par augsto profesionalitāti, vai nu par klientu šmaukšanu, jo vai nu kāds zinās, kas ir balotīne, sabajons un velute un spēs saprast, ka ēdiens ir tieši tāds kādam jābūt!
Tātad "Garšu frekvence".
15 EUR ēdienkarte:
"Brušeta ar ceptām sēnēm, maigo krēmu un tomātu konfitu"
Brušeta, jeb citiem vārdiem sakot apgrauzdēta maizīte, ka šajā gadījumā bija papildināta ar sēnēm, kā trāpīgi teikts ēdienkartē, pasniegta uz akmens paliktnīša, kas neskatoties uz pretīgo skaņu un sajūtu, kas rodas pa to švīkājot ar dakšu un nazi, vēl joprojām ir bieži sastopams restorānos un domājams būs tur vēl ilgi, ņemot vērā salīdzinoši lielās, šādu paliktnīšu iegādes izmaksas. Manai gaumei maize bija pārāk apgrauzdēta un būtu bijis interesantāk, ja būtu izmantotas kādas garšvielas, lai piešķirtu tai aromātu, citādi bija jāiztiek tikai ar sēņu garšu, kas arī nebija kā īpaši bagātināta, lai gan sēnes apceptas bija labi un patīkami kraukšķēja.
Maigais krēms bija tik maigs, ka tam vispār nebija nekāda garša, bez tam tas bija tik maz, ka mierīgi varēja tur nebūt, jo neko izņemot izbrīnu neizraisīja un nedomāju, ka vārds - maigs, nozīmē bezgaršīgs.
Tomātu konfits, kā Jūs jau zināt, nozīmē, ka tomāts ir neilgu laiku atradies ne pārāk karstā eļļā, tādējādi iegūstot citādu struktūru un garšu. Par šo tomātu pagatavošanas veidu nebiju drošs, bet garša tam bija patīkama, ar nelielu ķiploka aromātu.
"Vistas balotīne kraukšķīgā pistāciju groziņā ar spinātiem un saulē kaltētiem tomātiem"
Gatavojot balotīni, vienkārši sakot tiek veidots rullītis, kas tiek pildīts ar vēlamo pildījumu, sarullēts, apcepts un novests līdz gatavībai cepeškrāsnī. Šajā gadījumā bija solīts spinātu un saulē kaltētu tomātu pildījums, bet nezināmu iemeslu dēļ spināti bija aizmirsušies. Gadās. Solītais pistāciju groziņš acīmredzot bija drukas kļūda. Iespējams bija domāts nevis groziņš, bet gan garoziņa, lai gan arī tas īsti neatbilda realitātei, jo gaidītais "groziņš" bija vien paknaps, nevienmērīgs panējums, dažās rullīša vietās.
Piedevās kartupeļu biezenis ar neizteiksmīgu garšu un savāda, pašķidra mērcīte kam manā uztverē šajā ēdienā nebija nekādas nozīmes, jo tai nepiemita nekas no tā ko gaidām no mērcēm, ne aromāts, ne saturs.
"Mājas ābolu pīrāgs ar sabajona mērci un piparmētru
Tiklīdz ieraudzīju savā priekšā šo pīrāgu, tā uzreiz kļuvu aizdomīgs, jo nevarēju iedomāties, ka biezs, ar āboliem pildīts pīrāgs var būt izcepies, bet vēl joprojām saglabāt tik gaišu toni. Un man bija taisnība. Diemžēl iekšā tas bija pilnīgi jēls.
Un jēla pīrāga mīkla nav gluži tas, ko vēlējos nobaudīt. Un jā, uz šķīvja tiešām bija piparmētra, kā solīts. Vientuļa un apvītusi. Un protams, solītā "sabajone", jeb gaisīga, salda un garšīga mērce, kas parasti tiek pagatavota izmatojot deserta vīnu, olu dzeltenumus un cukuru, bet šoreiz tā bija pagatavota ļoti neprofesionāli, jo bija šķidra, slikti sakulta un noslāņojusies. Tiešām jājautā, kā ko tādu var likt uz šķīvja?
20 EUR ēdienkarte:
"Kartupeļu un sīpolu rosti ar foreļu ikriem, paipalu olām un mārrutku krēmu"
Atkal tas pats paliktnis. Katru reizi kad atceros, noskurinos. Kartupeļu rostos nav jūtama sīpola klātbūtne, tā garoziņa ir kraukšķīga, bet iekšā, diemžēl, kartupeļi ir nedacepti. Par mārrutku krēmu tas pats stāsts, kas par maigo krēmu iepriekš. Tam katastrofāli trūka garšas un lai gan knapa mārrutku atblāzma bija jūtama, tas tāpat palika bezgaršīgs. Būtu kaut vai pievienojuši šķipsniņu sāls un garšas atdzīvotos, bet nē. Un vispār, vai kāds šajā virtuvē garšo ko pasniedz?
"Alus marinādē pagatavots zandarts ar kartupeļu fondantu, krāsnī ceptu polentu, spinātiem un velutē mērci"
Pats nepatīkamākais ir tas, ka tik maz kas atbilst cerētajam un solītajam. Vispirms jau pati zivs, kas ir šī ēdiena galvenais personāžs. No alus marinādes ne smakas. Ļoti gribēju pagaršot kā tad īsti ir, ja zivi pagatavo marinādē, ja tas nav kārtējais triks ēdienkartes labskanības vairošanai. Varbūt no sākuma marinē, bet pēc tam, tajā pašā marinādē sautē, nezinu. Zivij ne tikai nebija kāda īpaša, kut vai alus garša, tai pat nebija pietiekošā daudzumā piebērta sāls!
Polenta vispār izsmiekls. Katrs, kas zina, kā pagatavo polentu gaida to ar nepacietību un iedomājās, kā tā no sākuma tiks uzvārīta ar sviestu un cieto sieru, pēc tam izlieta uz paplātes atdzišanai un pēc tam zeltainie polentas gabali tiks apcepti uz grilpannas vai krāsnī un kalpos kā brīnišķīgs, aromātisks ēdiena papildinājums. Tad lūk, šeit saņēmu graudainu, sausu, bezgaršīgu polentas bumbiņu, tādejādi aptraipot polentas vārdu un nezinātājam atsitot jebkuru vēlēšanos jebkad to mēģināt vēlreiz.
Velute (veloute) mērce pārsteidza mani ar ne visai apetelīgo krāsu, jo biju gaidījis ko gaišu, uz zivju buljona bāzes pagatavotu ar jauku aromātu, kas brīnišķīgi papildinātu zivi. Kas attiecās uz kartupeļu fondantu, tad būtībā tas ir vienkārši cepts kartupelis, kam izveidota cilindra forma.
"Tumšās šokolādes muss ar maskarpones krēmu un filo mīklas čipsiem"
Jūs jau zināt, ka tumšai šokolādei piemīt ļoti spēcīga, pat rūgtena garša, kas koncentrētā veidā ne vienmēr ir patīkama. Tāpēc nopriecājos, kad izlasīju, ka būs arī maskarpones krēms, kas varētu būt labs balans starp rūgto un maigo, bet kad ieraudzīju desertu biju pārsteigts, jo krēma nekur nebija. Khm... Kā tad tā?
Kad pasūtu musu iedomājos gaisīgu un vieglu kā mākonīti, bet šis bija smags, blīvs un pārāk rūgts. Vēl nesapratu cukurotās apelsīnu miziņas. Līdz šim zināju, ka apelsīnu miziņas vāra cukura sīrupā lai iegūtu saldenu citrusu garšu, tāpēc biju nepatīkami pārsteigts, kad ieraudzīju, ka "cukurotas" šeit uztver burtiski un tiek pasniegtas visas cukurā, kas krakšķ uz zobiem.
Īsāk runājot tā tās lietas nedara. Neviens no sešiem apēstiem ēdieniem nebija to vērts, lai brauktu uz Siguldu. Ļoti žēl, jo skaidrs ir tas, ka šeit ir vienalga, vai mēs atbrauksim atkal vai nē. Lai Jums tur veicās...
P.S. Pateikšu, ka braukt tomēr bija vērts, jo atradām superīgu kafejnīcu, kur uzkūkot un padzert ne to sliktāko kafiju, tā kā drīzumā padalīšos ar labajām atmiņām.
Un vēl, neaizmirstiet, ka tuvojās kārtējā Rīgas restorānu nedēļa, kad ceru, Rīgas restorāni rādīs augstu klasi !!!