PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA 2023.
Klau, tik daudz kas noticis pēdējā laikā, ka traks var palikt! Pēc tam, kad gandrīz katrs no mums metās pierādīt, ka spēj noskriet vismaz pusi, kad tikām pie pilnīgi negaidītas oficiālās valsts brīvdienas, kura valstij pašai gan izmaksāja pizģec cik dārgi un kad hokejs bija kļuvis par valsts sporta veidu nr. 1, kad katrs bijām uzauduši sev prievīti un varējām palepoties (vai arī nē), ja paspējām nopirkt biļeti uz noslēguma koncertu Mežaparka lielajā estrādē, rodas sajūta, ka varam pārtikt vien no svaiga gaisa un sajūsmas par jebko.
Arī man īsu brīdi tā likās. Ieslīgu sava veida eiforijā, kad ērti iekārtojos uz viļņa un peldēju pa straumei, līdz sapratu, ka skriet nav mans, hokejs ir vienkārši hokejs (lai gan lepnums arī manī bija nenoliedzami) un Dziesmu svētki... nu, neuzvelkos tik globāli, kā laikam vajadzētu. Piedodiet. Tomēr spēju novērtēt gardu ēdienu un foršu kompāniju, tā kā paliksim katrs pie sava un ļausimies savam priekam.
Es, piemēram, pabiju Pavasara Rīgas restorānu nedēļā. Jā, jā, zinu, esmu mazliet novēlojies. Toties esmu gandrīz apguvis rakstīšanu ar vienu roku, jo mani piemeklējušās roku problēmas, kas, starp citu, izrādās, ļoti izplatītas ar rokām strādājošo vidū un uz laiku padarījušas mani par tādu kā puscilvēku, kas priecājās par spēju uzvilkt bikses bez palīdzības no malas un cer kaut nakti nogulēt bez sāpēm. Nu ja, tātad gaušanās seanss beidzies, pārejam pie svarīgākām lietām.
Kā jau iepriekš vēstīju, apmeklēju trīs dažādus restorānus un nobaudīju piedāvātās maltītes visos cenu līmeņos. Gribēju saprast, vai piedāvājuma cena atspoguļo kvalitāti un attieksmi, vai arī foršu un garšīgu ēdienu ir iespējams pasniegt arī par mazākām naudiņām Biju ļoti ieintriģēts, jo, pēc manām domām, jau šobrīd restorānu nedēļas piedāvājuma cena ir pāri kritiskajai robežai, kad aktuāls kļūst jautājums – doties vai nē. Vidusmēra restorānu apmeklētājs aizies uz vienu, varbūt diviem restorāniem nobaudīt īpašo piedāvājumu un vēl kārtīgi padomās, vai pasūtīt arī pasākuma speciālo dzērienu setu, kurš nereti maksā tikpat, cik pati maltīte.
Nezinu, kā šogad ēdinātājiem gājis, īpaši ņemot vērā rekordlielo dalībnieku skaitu un trīs cenu līmeņus, bet šoreiz vispār nebija problēmu rezervēt galdiņus, un nevienā no apmeklējumu reizēm restorāns nebija pārpildīts, tā kā šādus tādus secinājumus izdarīt tomēr varam.
Šoreiz mana izvēle krita uz Chef's Corner, CUT un Miro. Trīs pilnīgi atšķirīgi koncepti, mērķauditorijas, cenu līmeņi un izpildījumi. Arī ārpus restorānu nedēļas tie nekonkurē.
Chef's Corner priecē ne tikai ar izsmalcinātu, mūsdienīgu interjeru, patīkamu un neuzbāzīgu apkalpošanu un dinamisku skatu aiz loga, bet arī ar manai saprašanai pārāk plašu, tomēr ļoti interesantu ēdienkarti. Pilnīgs pretstats tam ir CUT – restorāns, kas atrodas viesnīcā un acīmredzot šobrīd, kad lielākā daļa viesnīcu ir nobukotas un par klientu trūkumu sūdzēties nevar, darbojās tādā kā "nospļauties" režīmā, jo kamdēļ gan censties izpatikt vietējiem, ja tepat mitinās bariem importīgo, kas nebūt nav tik prasīgi un kritiski kā šejienieši un atstāj dāsnākas dzeramnaudas, īpaši pēc krietnas iedzeršanas. Interjers – vietējā mēroga ēdnīcas līmenī, apkalpošana – maigi sakot, provinciāli neprofesionāla, un arī ēdiens, lai kā cerēju uz pretējo, – ļoti švaks.
Un restorāns Miro. Tas ir tāds dīvains veidojums pie golfa kluba, kur, neskatoties uz mēģinājumiem padarīt telpu mājīgāku un aicinošāku, nepamet sajūta, ka sēžu angārā. Pie sienas trofeju rindas, un aiz loga golfa laukums ar daudziem nūjas vicinātājiem. Nekas tajā visā nerosina uz jauku pasēdēšanu un pamielošanos, un vienīgais, kas izglāba šo vakaru ar neviennozīmīgas kvalitātes ēdienu, bija foršā kompānija, ar ko šo visu "prieku" dalīt. Un, jā, tā arī nesapratu, kāpēc Miro vispār vajadzēja piedalīties restorānu nedēļā.
Mans favorīts visādā ziņā ir Chef's Corner. Par 40 naudiņām guvu patiesu baudu gan acīm, gan vēderam, gan citiem jutekļiem.
Uzkodā – korvinas un foreles karpačo, ingvers, garneles, koriandrs.
Izlasot sastāvu, mani pārņēma bažas. Maiga zivs kopā ar vairākām specifiskām garšām. Vai tās nenomāks zivi, vai ēdiens nepārvērtīsies par kaut ko neidentificējamu? Nē, viss bija kārtībā. Visas sastāvdaļas labi sabalansētas, un katrā kumosā atklājās kāda cita garšas nianse. Avokado ar zivi un koriandra lapiņu vai garnele ar ingveru un safrānu – it viss šķīvī savstarpēji saderēja, un katrs produkts tika veiksmīgi izcelts. Patīkama, svaiga garša un jaukas, maigas krāsas.
Pamatēdienā – jēra mugura, trīs biezeņi, krokete, gailenes, sarkanvīna mērce.
Skaisti un garšīgi. Gudri ir nekonkretizēt, no kā tapuši biezeņi un kas īsti ir kroketē. Tādā veidā restorāns iegūst vairāk iespēju variēt, bet klientam ir mazāks risks neiegūt cerēto. Jāsaka gan, ka, saņemot šādu šķīvi, visi jautājumi atkrīt paši no sevis un atliek vien nodoties baudai un izpriecāties pēc sirds patikas.
Skaidrs, ka kronis visam ir gaļa. Mazliet pietrūka sāls, bet visādi citādi patīkami liels un nenoliedzami garšīgs ēdiens! Pat nezinu, ko vēl piebilst. Nu, feini! Krokete ar kraukšķīgu garoziņu, zīdaini biezeņi un saturīga sarkanvīna mērce. Viss kā solīts, un atzīšos, ka gaļas daudzums man patiešām lika priekā noelsties.
Un deserts. Citrona un laima muss, smilšu mīkla.
Šis mani sajūsmināja. Lakonisks, skaists, viegls, elegants un, kas nav mazsvarīgi, gards! Tāds brīnišķīgs pusdienu nobeigums. Stingra, bet vienlaikus drupena pamatnīte, citrusu aromāts, dažādu garšu kombinācija. Vienīgais, kam gribētu piekasīties (un tie nav ziedi), ir paša musa tekstūra. Gaidīju, ka tas būs gaisīgāks un vieglāks, bet šis šķita tāds kā saželēts. Tomēr garšu ziņā tas bija 100% mans deserts. Paldies par to!
Nākošais cenas līmenis 35 naudiņas – restorāns Miro.
Uzkodā – sviestā apceptas zandarta filejas medaljons ar jūras kāpostiem, kartupeļu drupinājumu, salikorniju un garneļu buljona mērci.
Mazais zivtiņas gabaliņš rūpīgi apsegts ar jūras kāpostiem un pārliets ar, es to sauktu, saldā krējuma, nevis, kā minēts kartē, buljona mērci. Pa virsu solītās drupačas, bet piesaukto zaļumu ar dīvaino nosaukumu "salikornija" visā tajā kāpostu burzmā neatšifrēju, tātad vai nu tā tur nebija, vai arī no tā nebija nekādas jēgas. Savukārt zupiņai vispār nebija nekādas ar jūras produktiem sasaistāmas garšas. Pat ne attāli. Ne ar garnelēm, un pat ne ar zivīm. Tā kā spriediet paši.
Pamatēdienā Pērtnieku foreles fileja ar ziedkāpostu biezeni, kolrābju ravioli, savvaļas brokoļiem un vēžu velutē mērci.
Jau pēc krāsas var redzēt, ka zivs ir pārturēta. Tā no rozā pārvērtusies par blāvu, un tas ne par ko labu neliecina. Tādam plānam gabaliņam daudz nevajag. Biezenītis kā biezenītis, brokolis kā brokolis, sāls par maz, mērcīte tāda kā saslāņojusies, un no vēžu smaržiņas ne miņas. Tāds mans verdikts.
Bet kolrābju ravioli gan ir ievērības cienīgs. Gaidīju mīklu, kurā iekšā kolrābja masa, bet, izrādās, kolrābis veido pašu ravioli čauliņu. Jauki, un vismaz kas interesants. Ko idejiski līdzīgu reiz baudīju nu jau aizgājušajā Internacional. Tur desertā pasniedza ananāsu ravioli, kas manī izraisīja pilnīgu un neremdināmu sajūsmu. Gan deserts, gan viss pārējais... Mjā, cik gan skumji, ka daži restorāni vairs nav ar mums.
Bet nu, atgriežoties pie skumjās realitātes, varu tikai noplātīt rokas, kad restorāna nedēļas piedāvājumā tiek piedāvāts ēdnīcas cienīgs ēdiens gan garšu, gan satura, bet ne cenas ziņā.
Un otrajā pamatēdienā kartupeļu ņoki ar austersēnēm, trifeļu mērci, spinātiem un cieto sieru.
Pēc idejas tām ir jābūt gaisīgām kartupeļu klimpiņām – vieglām un maigām. To pagatavošanā iespējami vairāki riski un izskatās, ka ar tiem neviens nebija rēķinājies. Rezultātā šķīvis ar ķepīgām, smagām, blīvām klimpām, kuru pagatavošanas tehnoloģija bijusi pilnīgi ačgārna, tāpat kā sastāvdaļu proporcija, jo tajā prevalēja mīkla, ne kartupeļi. Neliels trifeļu eļļas aromāts un šķipsna siera, ļoti maz sēņu un spinātu. Palika žēl to, kam veģetārs ēdiens ir ikdiena, un arī to, kas izvēlējās šo ēdienu. Nekāda prieka ne acīm, ne vēderam.
Un deserts. Vaniļas panna cotta ar grenadīna sīrupā noturētiem rabarberiem, pralinē, saldinātu griķu popkornu un rabarberu sorbertu.
Te nu ir pilnīgi skaidrs, ka mēra sajūtu šeit nepazīst. Šķīvī salikts viskautkas, pie kam lielākā daļa no tā – ne pārāk garšīga. Rodas sajūta, ka virtuves darboņi sanākuši kopā un lēmuši – davai, saliekam šķīvī visu, ko varam, un gan jau kaut kas no tā visa kādam arī garšos. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc rabarberus bija jānotur grenadīna sīrupā. Tas taču ir ļoti salds un noņēma rabarberam visu tā raksturīgo garšu, kuras dēļ vispār to ēdam. Bez tam tas bija tik izmircis un vienlaikus šķiedrains, ka tā apēšana kļuva par pārbaudījumu.
Pralinē vispār neatradās uz šķīvja (un labi, ka tā, vai arī nē...), panna cotta, kurai bija jābūt viegli drebelīgai, gaisīgai un krēmīgai, bija kā želeja, kam nez kāda velna pēc piegāzti griķi, kas to vēl vairāk attālināja no ideāla. Manā uztverē šī bija pilnīga izgāšanās. Iesaku vispirms apgūt klasikas pagatavošanu augstākā līmenī un tikai pēc tam mēģināt to uzlabot, jo šeit ir acīmredzams, ka ne ar vienu, ne ar otru uzdevumu galā neesat tikuši.
Un restorāns CUT. Izlasot piedāvājumu, biju ieintriģēts. Mīkstčaulu krabis, piena jērs, risoto, šokolāde, safrāns, tie ir brīnišķīgi produkti ar smalkuma piesitienu, tāpēc ļoti gribēju redzēt, ko un kādā kvalitātē no tā visa restorāna pavāri būs uzmeistarojuši. Uz mirkli pat spēju noticēt, ka tas patiešām ir iespējams un ka patiešām nobaudīšu brīnišķīgu trīs kārtu maltīti.
Uzkodā - kraukšķīgs mīkstčaulu krabis, diedzēti dīgsti, safrāna aioli, jūras zāle, ābols un čilī-laima mērce.
Lai lieki netērētu mūsu laiku, mazliet pārfrazēšu tuvāk realitātei: mīkstais, gumijotais mīkstčaulu krabis, dīgsti, dīgsti, dīgsti, majonēze, jūras kāposti un mazs, nenosakāma sastāva slapjumiņš.
Pirmajā pamatēdienā sviesta zivs fileja, saldo kartupeļu biezenis, tvaicēts pak choi, dehidrēts kalē kāposts, jaunais burkāns un citrusa mērce.
Pat nezinu, kā šo labāk pārfrazēt... Sviesta zivs sausāka par pārceptu vistas fileju! Nu, tik sausa, blīva un bezgaršīga, ka bail! Uz brīdi pat sabijos, ka man ir novēloti Covid simptomi un esmu pārstājis just garšas un smaržas. Tālāk aizdomājos par dehidrētu kalē kāpostu, kas pēc būtības taču ir vienkārši kalē čipsis, bet pārliecināties par to nesanāca, jo tā šķīvī tāpat nebija. Nezinu, vai, kā un kāpēc tika plānots tvaicēt pak choi, bet zinu, ka nekas dižs tur tā arī nesanāca, jo lapas vienkārši pārvērtās savītušās lupatiņās, bet kāti vispār nebija mainījušies. Un, jā, uz šķīvja bija arī piesolītie burkāni un, laikam bonusā, kaut kāds biezeņveidīgs sārts veidojums.
Otrais pamatēdiens – piena jēra karē, garšaugu risoto, zaļie zirņi, cūku pupas, kaltēti sakņu dārzeņi un sarkanvīna mērce
Pēc tam, kad viesmīle paziņoja, ka pie viņiem jērs tiek pasniegts vidēji cepts, un pārjautāja, vai man tas derēs, biju pilnīgi pārliecināts, ka ar to viss būs kārtībā, jo kāpēc gan citādi būtu notikusi šī saruna par jēra gatavības pakāpi. Ha, nekā tamlīdzīga! Tiklīdz ieraudzīju šķīvi, tā savā galvā lopiņu uzreiz nodēvēju par Pelēci. Un tā Pelēcis, kas iepriekšējā dzīvē bija vidēji cepts jērs, skumji atdusējās uz blāvi zaļganas, blīvas, pārāk al dente rīsu kaudzes, kas ēdienkartē bija nosaukta par garšaugu risoto. Pilnīgs čau!
Te gandrīz nekas neatbilst solītajam. Pat piesolītās cūku pupas. Šīs vairāk atgādināja edame pupiņas, kas uzturvērtības ziņā nenoliedzami ir ļoti vērtīgs produkts, tomēr garšas ziņā atrodas ļoti tālu no mums labi zināmajām cūku pupām. Īsāk runājot, šī piedāvājuma problēma ir pilnīga ēdiena neatbilstība solītajam. Tik nepārliecinošs sniegums, tik liels haoss un nesaderība uz šķīvja un tik lielas nobīdes no solītā, ka nesaprotu, kā vispār šis viss varēja nostartēt kā restorānu nedēļas piedāvājums.
Un deserts. Šokolāde, šokolādes siera kūka, šokolādes muss, cepta šokolāde un šokolādes kraukšķi.
Brīnos, ka šis mani nenogalināja! Pilnīgi skaidrs, ka šeit neviens nav dzirdējis mūžseno likumu – less is more jeb mazāk ir labāk! Šo visu nemaz viens cilvēks nevar apēst. Gandrīz katra no sastāvdaļām varētu startēt kā atsevišķs deserts! Gan siera kūka, gan muss, gan visas citas piesolītās draziņas. Vienas intensitātes šokolādes garša katrā sastāvdaļā. Nenormāli spēcīgs un nomācoši smags deserts. Nav nekā atelpai. Ne mazākā svaiguma! Viss vienādi piesātināts, nekādas šokolādes gradācijas, katra garša vienkārši bliež pa galvu! Siera kūka blīva un smaga, muss vairāk atgādina blīvu šokolādes krēmu, drupača, kas pēc konsistences ļoti līdzinājās smiltīm, spēcīgas garšas zaptīte un kaitinoši maza mētras lapiņa! Pilnīgs vājprāts. Un tas viss ņemot vērā, ka neatradu cepto šokolādi un šokolādes kraukšķi, lai kas tie arī nebūtu.
Īsāk runājot, mana bilance ir sekojoša: restorānu melnajam sarakstam klāt nākuši vēl divi, bet uz vienu došos, lai ļautos. Turklāt nonācu pie atziņas, ka mūsu tirgū dārgāks tomēr nozīmē labāks. Ne vienmēr, bet ļoti bieži. Teiksiet, ka tā taču ir jābūt. Tomēr gribētu oponēt. Ne jau dārgas ēdiena sastāvdaļas nosaka tā garšu un kvalitāti, un ne jau restorāna atrašanās vieta nosaka, kādam jābūt apkalpošanas līmenim. Esmu pārliecināts, ka garšīgu, gaumīgi pasniegtu ēdienu var pagatavot no dažādiem produktiem un sirsnīgai un patīkamai apkalpošanai ir jābūt normai.
Tā kā veiksmi mums visiem it visā, atpūšamies un ēdam ko gardu, un atceramies, ka mūsu latiņa ir tik augstu, cik augstu to noliekam!