VAI SŪDĪGAM ĒDIENAM IR GRADĀCIJA? PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA NOBEIGUMS.
Tas jau kļuvis par nelāgu paradumu – izdarīt nepareizos secinājumus un cerēt uz to labāko. Vēl joprojām uzskatu, ka restorāns "Čarlstons" ir pelnījis cieņu jau par to vien, ka joprojām eksistē, lai gan manās acīs šī eksistence gan ir beigusies. Man nav nekāda dūmu fetiša, tāpēc varu mierīgi elpot, lasot par viņu slaveno pašu dūmoto jebko, jo reiz esmu to nomēģinājis, un manas tās reizes izjūtas bija tālu no sajūsmas.
Reiz jau biju "Čarlstonā" uz kādu citu restorānu nedēļu vairākus gadus atpakaļ (par to var palasīt ŠEIT), un tad mana vilšanās bija līdzīga kā šoreiz. Citreiz biju šeit brančā tieši tobrīd, kad sākās ārkārtas situācija Covid sakarā un kafejnīcas varēja apmeklēt ierobežots viesu skaits, kas tika rūpīgi kontrolēts pie ieejas un regulāri apstaigājot un pārskaitot apmeklētājus zālē. Brokastis bija jāietur steigā, bet, ņemot vērā tās reizes ļoti švako piedāvājumu, to izdarīt nebija grūti. Došanās prom bija kā sava veida izglābšanās no tumšām telpām, nomācošās kontroles un sūdīgā ēdiena. Iespējams, ja toreiz būtu zinājis, ka tas būs pēdējais restorāna apmeklējums ilgā laikā, būtu mazliet uzkavējies uzsūkt sevī restorāna sajūtu, lai kāda tā arī būtu, tomēr gaišredzība nav mana stiprā puse, ko jau varējāt noprast pēc veiksmīgo/neveiksmīgo restorānu apmeklējumu proporcijas. Savam attaisnojumam varu pateikt, ka šoreiz iemesls, kāpēc izvēlējos turp doties, bija visai prozaisks – tur vienkārši bija brīvas vietas.
Piedāvājumā par 25 eiro: lasis ar krējuma-laima putām, garšaugos sutināts jēra stilbs ar zaļo zirnīšu/kartupeļu biezeni un apelsīnu crème brûlée. Piedāvājums visnotaļ neitrāls, un, ja viss būtu izdevies, tad varētu pat novilkties.
Uzkodā daži mazi zivs gabaliņi, kam pa virsu uzpūsts milzu putu mākonis. Izskatījās pēc burratas vai vismaz plaučolas, bet nekā. Tāds liels nekas. Tas bija kā ēst porainu gaisu. Un laima garšas krietni par maz, lai vispār būt jēga to piesaukt nosaukumā.
Pamatēdienā cerīga izmēra stilbs. Pirmajā mirklī sapriecājos – vismaz ar izmēru šoreiz ir paveicies, bet kas gan tā per veiksmi, ka negaršīga ēdiena ir daudz? Gaidīju, ka gaļa knapi turēsies pie kaula, tā būs sulīga un piesūkusies ar garšaugu aromātu, bet sagaidīju pretējo – tā bija diezgan sausa, no garšaugiem nebija ne miņas un pārņēma sajūta, ka ēd ko ento reizi atsildītu. Klāt solītais kartupeļu/zirnīšu biezenis bija praktiski bez zirnīšiem, bet malā pieliktie salāti à la 80` vispār bija smieklīgi.
Desertiņš burciņā. Cik oriģināli... Krēms brulē kā no pulverīša. Pa virsu kaut kādas mīkstas drupačas un daži augļu gabaliņi. Nekādas kraukšķīgas cukura kārtiņas, un no apelsīna – vien mazliet ķīmiskas smaržiņas.
Ja tam visam klāt pieliek pa galam viduvējo apkalpošanu un pāris kļūmes rēķinā, var teikt – vienīgā veiksme bija tā, ka savā sašutumā nebiju viens.
Kopumā gan jāpiebilst, ka pats restorānu nedēļas atgriešanās fakts ir visnotaļ iepriecinošs, jo rada sajūtu, ka viss ir štokos. Pēc dažādām aktivitātēm sabiedriskajā ēdināšanā varam spriest, ka neliela renesanse tomēr ir notikusi. Vieni apvienojas projektos, citi remontējas un paplašinās, citi kardināli maina lokāciju, bet vēl citi – vienkārši bliež pa vecam un cer, ka gan jau tiks sveikā cauri. Visādi var gadīties, un tādu sveikā cauri tikšanas piemēru ir pietiekami daudz, bet, kā jau noprotat – nav neviena cita ko vainot, jo paši esam tie, kas palīdz tādiem izdzīvot. Īsāk runājot, viss mūsu rokās.